Shelly - Kaimiņi - ļoti garš stāsts bez īpašas morāles

06:39 pm - Kaimiņi - ļoti garš stāsts bez īpašas morāles

Bet vispār kaimiņi - kaimiņi ir vienkārši fantastiska padarīšana. Pat, ja es tikai censtos apkopot visu, ko par viņiem zinu, pamats romānam būtu savākts pavisam droši.

Piemēram, mums blakus dzīvo, kā mēs ar Dārgo viņus saucam, velēnu vecīši. Ļoti veci, ļoti nabagi krievu tautības cilvēki. Kādreiz viņi ūdeni nesa no Daugavas, lai komunālie maksājumi mazāki sanāk (!!!). Tagad spēciņa vairs nepietiek. Viņi ir ļoti klusi, bailīgi, staigā gar sieniņu. Ļoti ziņkārīgi. Kad dzird grabināšanos gar mūsu durvīm, vienmēr paver šķirbiņu un palūr.
Reiz, kad Dārgais pagājušajā vasarā vilka no dzīvokļa riteni (kas, protams, taisa zināmu troksni - izgrozīt vellapēdu gaitenī un kāpņu telpā), un velēnu vecīši atkal pavēra lūrēšanai vajadzīgo šķirbiņu, pat parasti tik līdzsvarotais Dārgais aizsvilās. "Viņi, ko," viņš nikni šņāca: "Gaida kaulaino, vai, ka tās durvis visu laiku virina?"
Man tas likās visai smieklīgi. Taču vispār par velēnu vecīšiem mēs nedomājam neko sliktu, pat tad, ja no viņu dzīvokļa pāris dienas pēc kārtas nāk tāda jocīga smaka. Tad mēs klusībā vēlam viņiem labu veselību un ilgu ilgu mūžu, vēl vismaz 20 gadus.
Pretim mums dzīvo vēl viena krievu ģimene. Ir paklīdušas tādas briesmīgas baumas, ka ģimenes galva neesot sevišķi labs cilvēks. Ka viņš esot sēdējis cietumā un vispār esot liels skandālists un kauslis, sitot sievu un nelabi uzvedoties. Pirms kāda laika bija atbraukusi policija, un taujāja, ko kaimiņš esot darījis 2005. gada 29. jūlijā, un vai neesot kādi aizdomīgi trokšņi no dzīvokļa bijuši. Nezinu neko teikt šajā sakarā.
Esmu viņu redzējusi tikai vienu reizi, kad dzīvoklī pazuda elektrība. Biju viena pati mājās, diezgan pavēlā ziemas vakarā, un sevišķi priecīga vis par to nebiju. Izlūrēju no dzīvokļa, un tieši tobrīd arī kaimiņš izlūrēja no savējā. Apmainījāmies ierastajiem - gaisma pazuda... vai, mums arī... paklausījāmies apakšstāva kaimiņu kņadā, nospriedām, ka gan jau tie kaut ko izdomās un pazudām atpakaļ katrs savā miteklī. Pilnīga dvēseļu radniecība. Viņam ir sieva un dēls, tāds labi audzināts puisītis, kas vienmēr kāpņu telpā sveicinās.
Savukārt stāvu zem mums dzīvo divas ievērības cienīgas ģimenes - pirmkārt, zem velēnu vecīšiem dzīvo vienīgā latviešu ģimene poģikā, neskaitot mūs ar Dārgo. Par viņiem es tiešām nezinu gandrīz neko - tāds vecāks latviešu pāris. Šādus tādus sakarus ar viņiem uzturēja mani vecāki, kas dzīvoja šeit vēl tad, kad te nedzīvoja Dārgais, piemēram, mani vecāki uzticēja latviešu kaimiņiem mūsu pastkastes atslēgu, kad visa famīlija salādējās ģimenes Opel Caravanā un vālēja uz Viduseiropu skatīties pilis un gulēt kempingos (kempingi gan beigās atkrita, jo izrādījās, ka esam aizmirsuši mājās telti).
Reizēm latviešu kaimiņiene man kāpnēs jautā, kā jūtas vecāmāte, es parasti ciešāk sažņaudzu iepirkuma kuli rokās un saku "tāpat, tāpat". Viņa vienmēr brīnās un bēdājās. Apmēram reizi pusgadā piezvana arī viņas vīrs, ļoti oficiāli stādās priekšā, es gan ne sitama neatceros viņa vārdu, un jautā, kā tad omei ar veselību. Es saku "tāpat, tāpat". Tad kaimiņš informē, ka "tētis gan sen nav bijis ciemos pie mātes", es apmulstu, un saku, ka brauc gan regulāri, reizi nedēļā vismaz, viņš saka - "vai, bet mašīna nav redzēta". Ak, poģika prieki, kur tu nevari ne pagriezties, lai visi jau būtu informēti. Es paskaidroju, ka tētis ir nomainījis mašīnu, un saruna diezgan ātri beidzās.
Savukārt blakus latviešiem dzīvo kaķu tante. Mūsu attiecības ar kaķu tanti ir visai ambientas, kas vēl ir maigi teikts. Viņa mūs neieredz no brīža, kad šajā dzīvoklī pirms gadiem piecpadsmit ievācās vēl mani vecāki ar divām meitiņām-peciņām un gadu vecu puiku, kas pārcelšanās juceklī tika aizmirsts un aizmiga viesistabā uz paklāja. Ģimenes folklorā ietilpst leģenda, ka kaķu tante bija iekārojusi mūsu dzīvoklī, jo viņai ir divas māsas - viena dzīvo zem viņas, un otra varētu dzīvot virs viņas, bet tur nu reiz nelāgā kārtā dzīvojam mēs.
Jebkurā gadījumā, tieši kaķu tante skrēja pie maniem vecākiem sūdzēties, ka es staigājot pa zāli un rādot viņai mēli (nav ko tā lūrēt uz mani, tas ir vienkārši nepieklājīgi). Viņa sūdzējās sētniecei, ka mēs metot ārā pa logu priekšmetus - piemēram, vates pikučus un benčikus (kas ir klaji meli – mēs pa logu nekad neko neesam metuši ārā). Viņa lēja man uz galvas ūdeni laukā pa logu. Beidzamajā reizē, kad apvienotā komanda - apakšstāva kaimiņiene + sētniece metās strostēt par visiem grēkiem Dārgo, viņš vīrišķīgi ierosināja izsaukt policiju un noskaidrot visus pārpratumus par visām reizēm vai vienreiz atšūties. Tas, šķiet, kaķu tanti ietekmēja, un kopš tā laika ir miers.
Turklāt, iespējams, ka kaķu tanti ir ietekmējis arī kāds cits Dārgā personības aspekts - viņš ļoti mīl kaķus, un visi piemājas kaķi jau ir sabužināti un samīļoti, un piebaroti ar zupas kauliem un citiem gaļas subproduktiem.  Kaķu tante, kas pati cītīgi baro visu aizvien pieaugušo piemājas kaķu bataljonu, to varētu augstu vērtēt.
Par pirmā stāva kaimiņiem zinu vēl mazāk - pirms diezgan ilga laika tur dzīvoja vecāks vīrs, kas veda pastaigās lielu, plušķainu dvorterjeru. Bet tad vīrs nomira, un pie suņa ievācās vīra dēls. Suns ar laikam ir diezgan sen jau nokļuvis citos medību laukos, vismaz vairs nav redzēts.
Nu, un virs mums dzīvo remontu fanātiķis. Pirms kāda laika viņš apprecējās, tā arī bija pagājušā vasara, es nesu ārā miskasti un jelji varēju izspraukties pa kāpnēm, jo tās bija no viena gala līdz otram piebāztas ar grezni tērptiem viesiem un pašu laimīgo līgavaini priekšgalā, kas tirgojās par daiļo līgavu. Mani tas visai nokaitināja.
Kādreiz virs mums dzīvoja vēl viens visai skandalozs pāris - mazmeitiņa, pāris gadus vecāka par mani, un vecmāmiņa. Mazmeitiņa bija klaji izteikts deklasētais elements – viņa nemācījās, nestrādāja, viņa pat neskatījās seriālus, viss viņas dzīves saturs bija urlīga paskata jaunekļi, kas dzēra lētus aliņus un aizrāvās ar dažādām veikalos nenopērkamām vielām, sevišķi jau ar tām vielām. Apburošās kompānijas topa nodarbe bija sēdēt uz trepēm . Kāds tajā ponts, nezinu. Bet visi nama iemītnieki uz saviem mitekļiem gadiem ilgi kāpa, līkumojot garām mazmeitiņai un viņas uz trepēm sagumušajiem biedriem.
Tāpat mazmeitiņai bija arī līgavainis, kas pēc katra strīda ar savu iecerēto sita ārā visus kāpņu telpas stiklus. Uz beigām sāka kauties arī mazmeitiņa ar vecmāmiņu – strīdu iemesls, pēc visa spriežot, bija jaunuves narkotiku lietošana, un pāris reižu pat tika izsaukta policija, jo strīdi pārvērtās kautiņos. Tagad it kā iestājies klusums, un kas ar viņām noticis, man nav ne jausmas.
Nu, un tad vēl, protams, ir blakus ieeju kaimiņi. Pa labi stāvu zemāk ir viens ļoti aktīvs dzīvoklis, kam patīk „tresīt, tresīt”. Pēc nama vecāko iedzīvotāju ziņām, „tresīt, tresīt” ir paticis vēl viņu vecākiem, tāpēc dzīvokļa iemītnieki ir ļoti izglītoti, piemēram, saskarsmē ar policistiem. Viņi zina, ka, piebraucot policistiem, jāizslēdz mūzika un gaisma, un nekādā gadījumā nav jāiet pie durvīm. Pārējā laikā mūzika var būt visāda, arī ļoti skaļa. Pagājušajā vasarā pirms aizmigšanas es saskaitīju 12 reizes 50 cent skaņdarba „In da club”, tad nolēmu, ka pietiks sevi tracināt. Šajā pavasarī, iespējams, hokeja čempionāta ietekmē viņos ir pamodies patriotisms, un pulksten divos naktī Jūs varat izdzirdēt Astro’n’outs „Tā daļa Rīgas” vai Prāta Vētru, kas mijās ar „Bon Jovi” „Thank you for loving me”. Šie kaimiņi ir apmēram tikpat ietekmējami kā laika apstākļi, un jāuztver viņi ir tikpat emocionāli kā lietus vai sniegs.
Pavisam īpašs ir stāsts par blakus ieejas kaimiņiem no mūsu stāva. Viņu novietojums ir izteikti intīms – mums tieši aiz sienas, pie kuras atrodas mūsu gulta. Pēc visa spriežot, arī viņiem tur atrodas gulta, turklāt tā nav sevišķi stabili novietota, un apmēram divos naktī precīzi kā pēc pulksteņa sāk enerģiski kustēties. Ja savā gultā atrodamies abi ar Dārgo, dīvainā kārtā tas iedarbojas pat visai erotiski un tā vien aicina pievienoties. Bet, ja gultā kādu iemeslu pēc guļu tikai es, jo, piemēram, Dārgais ir aizgājis ar zēniem iedzert kādu mēriņu, kaimiņu gultas ritmiskā krakšķināšana pāris centimetru attālumā no manis briesmīgi krīt uz nerviem, teikšu, kā ir.

Un tā tālāk, un tā tālāk. Vārdu sakot, tāda padomju blokmāja nav nekāds dzelzsbetona būcenis – tas, lūdzu, ir vesela pasaule. Vēl vairāk – tas ir vesels universs. Turklāt es pat esmu visai nesabiedrisks cilvēks, teikšu, kā ir. Es ar kaimiņiem nekā īpaši netuvinos un neiepazīstos.