lāses krīt un atsitas pret palodzi. lietus.
zosāda. it kā āda zinātu, cik lāses aukstas,
itkā spētu izlasīt mākoņmaliņas, no kuras nokritušas, vēstules.
vēstījums mums, cilvēkiem.

skropstās atstarojas monitora gaisma, vienīgais gaismas avots istabā.
gaisa plūsma no loga un atkal zosāda.
es ilgojos lietus, kas skar plakstus, matus, lūpas, basas kājas.
es ilgojos bezrūpīgas vasaras, kad ilūzijas nav vēl pārdurtas, kā ziepju burbuļi,
kad ziepju burbuļi tiek palaisti sēžot piemājas pļavā,
zinot, ka mamma kuru katru brīdi iznāks pievienoties, lai gozētos saulītē, ar citronūdens krūku rokā,
zinot, ka esmu drošībā un nekas nevar notik.

zinot, ka lietus ir solījums.
solījums asarām, kas nebūs jāizraud,
veldzei, kas nebūs jānožēlo,
izjūtām, kuras jāpiedzīvo,
mīlestība, kura jāsaņem.

un lai arī uz saules ir plankumi, lietus ir tas, kas nes cerību.
tas, pēc kā ilgojas miesa, kad uzskrien zosāda.