Spītniece ([info]ocher) wrote on May 16th, 2011 at 12:52 am
lāses krīt un atsitas pret palodzi. lietus.
zosāda. it kā āda zinātu, cik lāses aukstas,
itkā spētu izlasīt mākoņmaliņas, no kuras nokritušas, vēstules.
vēstījums mums, cilvēkiem.

skropstās atstarojas monitora gaisma, vienīgais gaismas avots istabā.
gaisa plūsma no loga un atkal zosāda.
es ilgojos lietus, kas skar plakstus, matus, lūpas, basas kājas.
es ilgojos bezrūpīgas vasaras, kad ilūzijas nav vēl pārdurtas, kā ziepju burbuļi,
kad ziepju burbuļi tiek palaisti sēžot piemājas pļavā,
zinot, ka mamma kuru katru brīdi iznāks pievienoties, lai gozētos saulītē, ar citronūdens krūku rokā,
zinot, ka esmu drošībā un nekas nevar notik.

zinot, ka lietus ir solījums.
solījums asarām, kas nebūs jāizraud,
veldzei, kas nebūs jānožēlo,
izjūtām, kuras jāpiedzīvo,
mīlestība, kura jāsaņem.

un lai arī uz saules ir plankumi, lietus ir tas, kas nes cerību.
tas, pēc kā ilgojas miesa, kad uzskrien zosāda.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.