Vecs paliek vecs. Ko tur daudz runāt par viņiem...

man viņi tracina un smīdina reizē

nē, tā nē. Kaut ko jauku, kaut kādus nostāstus.

Mans opis vienmēr stāsta par savu jaunību. Ļoti interesanti klausīties. Kara laikā, aizbēdzis no vāciešiem, viņš dzīvojis eglē un brālis nesis ēst. Vēl es no bērnības atceros, ka bija mums tāda veca sieviņa, ko mēdot saucām par Kaķuveceni. Man no viņas bija bail, jo es nezināju, kāpēc viņu tā sauc un viņai bija briesmīga seja. Ļoti kārpaina. Un viņa vislaik gāja mums, bērnu bariņam, garām, un mēs šad tad spiedzām, ja viņa izskatījās īpaši baisa un ja vēl bija ar tīkliņu. Toties man, kad viņa bija ar tīkliņu, nekad nebija bail, jo es zināju, ka tīkliņā nav pūķa. Vienreiz es piegāju un viņa no tā tīkliņa izņēma avīzē ietītu ezīti, ļava paturēt rokās. Es dzīvoju pie kapiem, un reizēm viņa nāca barot kapu vārnas. Tā bija kaut kāda smirdīga putra, bet vārnas izskatījās laimīgas, ka nav jāpārtiek tikai no bēru vainagiem. Un tad kādu reizi mēs ar vēl dažiem pagalma bērniem izdomājām, ka jāiet pie viņas ciemos, jo parasti viņa zālītē nolika arī mums konfektes. Daži nekad neņēma, bet man garšoja. Un vēl gribējās jau arī pārliecināties, vai viņai nav mājās kaut kāda briesmoņa. Bērni kā jau bērni. Viņai bija šausmīgi netīrs dzīvoklis un, galvenais, visur kaķi. Viņa laikam ļoti mīlēja kaķus. Tad viņai bija tukši putnu būrīši arī, jāpiebilst. Visādas grāmatas par zvēriem. Un viņa bija ļoti veca. Un es viņu redzu sapņos, kas ir pilni mīļuma, lai gan viņa bija savāda un arī man taču bija bail no viņas. Es bieži domāju, kas ar viņu notika pēc tam, kad no Saulkrastiem pārcēlos dzīvot uz Rīgu. laikam jau nomira Kā visi veci cilvēki. Bet viņa vēl dzīvo. Kamēr es dzīvošu. Viņa manī kaut ko atstāja. Laikam tāpēc man tagad arī būs kaķītis :)

Paldies :) Mani ļoti aizrāva.

pagaajushaa gada puupolsveetdienaa izleemu,ka arii man tuvie cilveeki dziivos tikmeer,kameer pati buushu dziiva..
un taa arii ir.
lai gan skumji, jo daudzas lietas,juutu,ka saak tomeer zust, bet tas,ka vinjsh man vienmeer ir liidzaas- juutu. vienmeer.. vinjsh ir mans sargenjgjelis

/Tev buus visjaukaakais un visiipashaakais kakjiitis:)

Vecums ir briesmīgs. Vecums ir drausmīgs.
Visi jau var sapņot par vecumdienām jūras krastā, malkojot konjaciņu ar draudzenēm/draugiem makšķerējot, spēlējoties ar mazbērniem, kopjot dārzu, lasot grāmatas uttutt kā laimīgs, vieds žirgts vecūksnītis.
Bet realitātē tev būs 78 gadi, tu tikko vilksi kājas, mugurā tev būs nodilis mētelis un ļoti neglīti zābaki, tu daudz slimosi, tev sāpēs visas malas, ārsti un zāles būs tavas centrālās rūpes, tev galīgi nebūs naudas, nebūs ko ēst un ar ko maksāt par dzīvokli, tu neko nesapratīsi un būsi neiedomāji vientuļš, jo visiem jau sen apnicis un nevajadzīgs.
Un sauc to visu par vecumu.

Ak, Shelly, es negribu tam ticēt. Es gribu pievērt acis uz to, ko negribu redzēt. Laikam esmu par gļēvu, lai atzītu, ka Tavā tekstā ir liela daļa patiesības. Bet tā var arī nebūt. Vienīgais, kas mani baida, ir šīs vecuma slimības un sāpes. Jā, tas gan, jo jau tagad man ir savas jaunības dienu slimības un sāpes. Bet nē, man nebūs neglīti zābaki, man gribas domāt, ka es būšu viena omulīga veca kundze, kura strēbs pa brīžam balzāmiņu veselībai un ies uz teātriem ar savām sirmajām draudzenēm, vai sliktākajā gadījumā uz R.Ivanova izstādēm, kur nebūs jāmaksā par skatīšanos un jūsmos, cik tas mākslinieks reiz bija jauns un šmaugs.
Zini, man tagad apkārt ir vairāki veci cilvēki, un ļoti pozitīvi pret dzīvi noskaņoti. Es agrāk arī domāju, cik viņiem laikam grūti. Ir jau ir, bet daudzi nesūdzas. Un tad man bija kaut kādā psiholoģijas kursā jātaisa intervija ar vecu cilvēku, un es ar to cilvēku izrunājos par tik daudz lietām un brīnījos, kur tiem vecajiem vēl tāds pozitīvisms iekšā. Tā kā tas atkarīgs no katra individuāli. Man ir žēl to, kuriem nav neviena, kas palīdz, vismaz saviem tuvākajiem es varu būt blakus kā atbalsts. Un ar katru dienu jo vairāk es aptveru, cik ļoti man patīk tie pozitīvie, vecie cilvēki. Varbūt esmu pārāk naiva un negribu redzēt realitāti.

Ja ir pāris forši bērni, par ēdienu un dzīvokļa maksu nudien nav jārūpējas.

piekrītu. tikai nevar garantēt, ka sanāks izaudzināt foršus bērnus. Nu un Tu jau esi sagādājusi sev pāris foršu bērnu, lai vecumdienās nebūtu uztraukumu?

Nē, protams. Es līdz vecumdienām nemaz negrasos nodzīvot :))

mans opijs ar ir grungeriitis. skataas pa teljljuku sleeposhanu, pats saak kaajas taa pa griidu shljuukaat, it kaa sleepotu :D
visu laiku taa kaa taads mafijas boss saulenees un ancukaa staigaa rinjkjii, arii pa maaju :D

tev vinjsh noteikti ir forsh. iepaziistinaasi?
un shodien es satiku andrievsu :D