Mans opis vienmēr stāsta par savu jaunību. Ļoti interesanti klausīties. Kara laikā, aizbēdzis no vāciešiem, viņš dzīvojis eglē un brālis nesis ēst. Vēl es no bērnības atceros, ka bija mums tāda veca sieviņa, ko mēdot saucām par Kaķuveceni. Man no viņas bija bail, jo es nezināju, kāpēc viņu tā sauc un viņai bija briesmīga seja. Ļoti kārpaina. Un viņa vislaik gāja mums, bērnu bariņam, garām, un mēs šad tad spiedzām, ja viņa izskatījās īpaši baisa un ja vēl bija ar tīkliņu. Toties man, kad viņa bija ar tīkliņu, nekad nebija bail, jo es zināju, ka tīkliņā nav pūķa. Vienreiz es piegāju un viņa no tā tīkliņa izņēma avīzē ietītu ezīti, ļava paturēt rokās. Es dzīvoju pie kapiem, un reizēm viņa nāca barot kapu vārnas. Tā bija kaut kāda smirdīga putra, bet vārnas izskatījās laimīgas, ka nav jāpārtiek tikai no bēru vainagiem. Un tad kādu reizi mēs ar vēl dažiem pagalma bērniem izdomājām, ka jāiet pie viņas ciemos, jo parasti viņa zālītē nolika arī mums konfektes. Daži nekad neņēma, bet man garšoja. Un vēl gribējās jau arī pārliecināties, vai viņai nav mājās kaut kāda briesmoņa. Bērni kā jau bērni. Viņai bija šausmīgi netīrs dzīvoklis un, galvenais, visur kaķi. Viņa laikam ļoti mīlēja kaķus. Tad viņai bija tukši putnu būrīši arī, jāpiebilst. Visādas grāmatas par zvēriem. Un viņa bija ļoti veca. Un es viņu redzu sapņos, kas ir pilni mīļuma, lai gan viņa bija savāda un arī man taču bija bail no viņas. Es bieži domāju, kas ar viņu notika pēc tam, kad no Saulkrastiem pārcēlos dzīvot uz Rīgu. laikam jau nomira Kā visi veci cilvēki. Bet viņa vēl dzīvo. Kamēr es dzīvošu. Viņa manī kaut ko atstāja. Laikam tāpēc man tagad arī būs kaķītis :)