Ak, Shelly, es negribu tam ticēt. Es gribu pievērt acis uz to, ko negribu redzēt. Laikam esmu par gļēvu, lai atzītu, ka Tavā tekstā ir liela daļa patiesības. Bet tā var arī nebūt. Vienīgais, kas mani baida, ir šīs vecuma slimības un sāpes. Jā, tas gan, jo jau tagad man ir savas jaunības dienu slimības un sāpes. Bet nē, man nebūs neglīti zābaki, man gribas domāt, ka es būšu viena omulīga veca kundze, kura strēbs pa brīžam balzāmiņu veselībai un ies uz teātriem ar savām sirmajām draudzenēm, vai sliktākajā gadījumā uz R.Ivanova izstādēm, kur nebūs jāmaksā par skatīšanos un jūsmos, cik tas mākslinieks reiz bija jauns un šmaugs.
Zini, man tagad apkārt ir vairāki veci cilvēki, un ļoti pozitīvi pret dzīvi noskaņoti. Es agrāk arī domāju, cik viņiem laikam grūti. Ir jau ir, bet daudzi nesūdzas. Un tad man bija kaut kādā psiholoģijas kursā jātaisa intervija ar vecu cilvēku, un es ar to cilvēku izrunājos par tik daudz lietām un brīnījos, kur tiem vecajiem vēl tāds pozitīvisms iekšā. Tā kā tas atkarīgs no katra individuāli. Man ir žēl to, kuriem nav neviena, kas palīdz, vismaz saviem tuvākajiem es varu būt blakus kā atbalsts. Un ar katru dienu jo vairāk es aptveru, cik ļoti man patīk tie pozitīvie, vecie cilvēki. Varbūt esmu pārāk naiva un negribu redzēt realitāti.