Tā kā stresi un stresiņi ir no manis par pāris solīšiem atkāpušies, paldiesdievam, dhonass radošais kolektīvs jūsu ieskatam piedāvā krietnu porciju svaiga, labi norūguša rīta naida.
Kā mēs visi labi zinām, šajās dienās Rīga svin savu 810. jubileju, kas, protams, ir ļoti svarīgs pasākums un izvelk no mājas gandrīz ikvienu pilsētnieku vecumā no 0 līdz 99 gadiem – netiek aizmirsts neviens un nekas, pasākumu izvēle ir tik plaša kā alkohola klāsts manos pēdējos šūpuļsvētkos [man šķiet, ka vēl vairāk dzērienu līs tikai manās kāzās, ja tādas būs, bet par privāto dzīvi parunāsim vēlāk, ja] un protams, kā jau pilsētas svētkiem piedien, netiek aizmirsts arī Rīgas sāpju bērns - sabiedriskais transports ar visiem tā pasažieriem [kuriem es labprāt pa vienam vien apgrieztu sprandu ar šīm pašām tizlajām rociņām]. Nu lūk, biedri - lai darītu svētku programmu vēl seksīgāku un visiem pieejamāku, visu nedēļas nogali sabiedriskais transports kursē bez maksas, tomēr tā kā jebkurš sevi cienošs pilsonis ir pašos pamatos tendēts uz to, ka bezmaksas lietas ir jāsagrābjas ar vērienu, ir pats par sevi saprotams, ka šajās dienās jebkurš koplietošanas transporta līdzeklis pārvēršas par cilvēku mocīšanas mašīnu un kaut ko ļoti līdzvērtīgu lopu vagonam - brauc VISI, bieži vien bez jēgas un vajadzības, niecīgā platībā ierūmējas gan īgnas tirgus tantes ar 59 paunām, gan urlātu bari ar skaļākajiem telefoniem pasaulē [man nav nekas pret D'n'B, bet lūdzu...], gan zem cilvēka līmeņa nodzērušies bezmāju lopi, gan visi parastie mirstīgie pasažieri. Pirmkārt - es neredzu jēgu šādam divdienu bezpriģelam, jo ja pilsonis tiešām gribēs baudīt kultūru, viņš samaksās tās piecdesmit kapeiciņas par biļeti un aizbrauks līdz pasākuma vietai kā ķeizars, nevis spiedīsies līdz jumta lūkām pārpildītā tramvajā, kuru šajās dienās neuzrauga pilnīgi neviens [kontroles periodiska parādīšanās vismaz iedzen pasažieros kaut kādas kultūras normas]. Otrkārt, es runāšu tieši uz tevi, mans mazais, nekulturālais lasītāj - ja tu redzi, ka ik pa 5-7 minūtēm [!!!] kursējošs autobuss ir stāvgrūdām piestampāts ar vismaz 200 cilvēkiem tā, ka visi stāv viens otram uz galvas un ļaužu masas ir jāpiestampā ar kāju, lai varētu aizvērt durvis, tad kādahuja dzimumlocekļa pēc tu mēģini iespiesties par 201. pasažieri - pastāvi pieturā 5 minūtes, velnsparāvis, pagaidi nākošo autobusu [kas pilnīgi noteikti būs tukšāks], iespēju robežās izvēlies citu maršrutu vai transportlīdzekļa veidu, bet nespiedies tur, kur tu tīri fiziski nevari iespiesties - es, protams, saprotu tavas tiesības šajās dienās braukāties bez bēdu, bet tu patiešām neesi vienīgais pasažieris pasaulē, nesatraucies, bez tevis nekas nenotiks un tavus vecākus neviens nenogalinās tāpēc, ka aizbrauksi ar nākamo autobusu, мать твою заногу.
'Turpinām ziņas'. Mamma nupat dāsni izsniedza man jaunus pamatus uztraukumiem par mīļo sievieti, sīki un smalki izklāstot to, ar ko pati slimo jau pusi mūža, komplektā ar visiem iespējamo komplikāciju aprakstiem - mēģinu nesatraukties, jo pilnīgi noteikti viss būs labi [es nemaz nepieļauju citas opcijas], bet man tomēr nepatīk tas uztraukuma drebulis krūtīs, ļoti nepatīk. Ai [Adobe Illustrator]. Manis pašas veselība arī sākusi dumpoties [aizvadīju vēlvienu mazgulētu nakti, jo rokas atkal nolēmējās, velnsparāvis - dārgais dievs, ja tavos plānos ietilpst man uzsūtīt kaut ko no tās slimību saujiņas, ar kurām es vēl neesmu slimojusi, tad dari tā, bet lūdzu atstāj man acis un rokas, visu citu vari ņemt], ciemos atnācis kaut kāds permanentais īgnums, un pēdējo dienu laikā, katru mīļu dienu pārrodoties mājās kaut kad vēlu naktī uz savu šauro gultiņu, mani piemeklē doma, ka vajadzētu kaut ko beidzot sākt sevis un savas neiztaisītās privātās dzīves labā darīt - teiksim, tādā pašā manierē, kādā es piespiedu sevi regulāri skicēt, reizi nedēļā noskatīties vismaz divas filmas un nedzert pienu [atskaitot vienīgi gadījumus, kad to pieprasa pankūku mīklas nogaršošana vai alkoholiskie kokteiļi, piemēram Baltais Krievs vai vecā, labā padauza Moka, haha]. Nu lūk. Atgriežoties pie tēmas, man ir ļoti nepieciešams kautkāds puslīdz regulārs, cilvēcisks kontakts, vienlīdz gan fiziskajā, gan morālajā plaknē, un es te neizplūdīšu, protams, atreferējumos par kopdzīves laimi un monogāmijas svarīgo nozīmi, tomēr man vajadzētu kaut kā izkārpīties no sava aizdirstā pīļu dīķa un iepeldēt dziļākos ūdeņos, kur arī rodas problēma - pa vakariem koļīt miesas Rīgas klubos nav gluži mans lauciņš [besides, es neesmu gluži Vogue vāka etalons, kaut gan neesmu arī gluži bēdīgs piemērs], veidot dziļākus kontaktus ar kolēģiem ticība neļauj, savukārt izdzert tik daudz, lai rakstītu tizlus iepazīšanās sludinājumus [vai atbildētu uz tiem], es nekad neesmu varējusi, tomēr drusku stulbi tā sēdēt uz vietas, dzīvot vienatnīgu, askētisku, alkohola piesātinātu dzīvīti un gaidīt, kad izpildīsies kaut kāds dieva māsterplāns un dzīve pati man kaut ko piespēlēs, kamēr draugi, paziņas un paziņu paziņas vai nu stabili aizvada nezkuros attiecību gadus, vai arī pa kārtai sāk saderināties un precēties. Paldies, un dzīvojieties, patērētāji, ibio rio dežaneiro.
Kā mēs visi labi zinām, šajās dienās Rīga svin savu 810. jubileju, kas, protams, ir ļoti svarīgs pasākums un izvelk no mājas gandrīz ikvienu pilsētnieku vecumā no 0 līdz 99 gadiem – netiek aizmirsts neviens un nekas, pasākumu izvēle ir tik plaša kā alkohola klāsts manos pēdējos šūpuļsvētkos [man šķiet, ka vēl vairāk dzērienu līs tikai manās kāzās, ja tādas būs, bet par privāto dzīvi parunāsim vēlāk, ja] un protams, kā jau pilsētas svētkiem piedien, netiek aizmirsts arī Rīgas sāpju bērns - sabiedriskais transports ar visiem tā pasažieriem [kuriem es labprāt pa vienam vien apgrieztu sprandu ar šīm pašām tizlajām rociņām]. Nu lūk, biedri - lai darītu svētku programmu vēl seksīgāku un visiem pieejamāku, visu nedēļas nogali sabiedriskais transports kursē bez maksas, tomēr tā kā jebkurš sevi cienošs pilsonis ir pašos pamatos tendēts uz to, ka bezmaksas lietas ir jāsagrābjas ar vērienu, ir pats par sevi saprotams, ka šajās dienās jebkurš koplietošanas transporta līdzeklis pārvēršas par cilvēku mocīšanas mašīnu un kaut ko ļoti līdzvērtīgu lopu vagonam - brauc VISI, bieži vien bez jēgas un vajadzības, niecīgā platībā ierūmējas gan īgnas tirgus tantes ar 59 paunām, gan urlātu bari ar skaļākajiem telefoniem pasaulē [man nav nekas pret D'n'B, bet lūdzu...], gan zem cilvēka līmeņa nodzērušies bezmāju lopi, gan visi parastie mirstīgie pasažieri. Pirmkārt - es neredzu jēgu šādam divdienu bezpriģelam, jo ja pilsonis tiešām gribēs baudīt kultūru, viņš samaksās tās piecdesmit kapeiciņas par biļeti un aizbrauks līdz pasākuma vietai kā ķeizars, nevis spiedīsies līdz jumta lūkām pārpildītā tramvajā, kuru šajās dienās neuzrauga pilnīgi neviens [kontroles periodiska parādīšanās vismaz iedzen pasažieros kaut kādas kultūras normas]. Otrkārt, es runāšu tieši uz tevi, mans mazais, nekulturālais lasītāj - ja tu redzi, ka ik pa 5-7 minūtēm [!!!] kursējošs autobuss ir stāvgrūdām piestampāts ar vismaz 200 cilvēkiem tā, ka visi stāv viens otram uz galvas un ļaužu masas ir jāpiestampā ar kāju, lai varētu aizvērt durvis, tad kāda
'Turpinām ziņas'. Mamma nupat dāsni izsniedza man jaunus pamatus uztraukumiem par mīļo sievieti, sīki un smalki izklāstot to, ar ko pati slimo jau pusi mūža, komplektā ar visiem iespējamo komplikāciju aprakstiem - mēģinu nesatraukties, jo pilnīgi noteikti viss būs labi [es nemaz nepieļauju citas opcijas], bet man tomēr nepatīk tas uztraukuma drebulis krūtīs, ļoti nepatīk. Ai [Adobe Illustrator]. Manis pašas veselība arī sākusi dumpoties [aizvadīju vēlvienu mazgulētu nakti, jo rokas atkal nolēmējās, velnsparāvis - dārgais dievs, ja tavos plānos ietilpst man uzsūtīt kaut ko no tās slimību saujiņas, ar kurām es vēl neesmu slimojusi, tad dari tā, bet lūdzu atstāj man acis un rokas, visu citu vari ņemt], ciemos atnācis kaut kāds permanentais īgnums, un pēdējo dienu laikā, katru mīļu dienu pārrodoties mājās kaut kad vēlu naktī uz savu šauro gultiņu, mani piemeklē doma, ka vajadzētu kaut ko beidzot sākt sevis un savas neiztaisītās privātās dzīves labā darīt - teiksim, tādā pašā manierē, kādā es piespiedu sevi regulāri skicēt, reizi nedēļā noskatīties vismaz divas filmas un nedzert pienu [atskaitot vienīgi gadījumus, kad to pieprasa pankūku mīklas nogaršošana vai alkoholiskie kokteiļi, piemēram Baltais Krievs vai vecā, labā padauza Moka, haha]. Nu lūk. Atgriežoties pie tēmas, man ir ļoti nepieciešams kautkāds puslīdz regulārs, cilvēcisks kontakts, vienlīdz gan fiziskajā, gan morālajā plaknē, un es te neizplūdīšu, protams, atreferējumos par kopdzīves laimi un monogāmijas svarīgo nozīmi, tomēr man vajadzētu kaut kā izkārpīties no sava aizdirstā pīļu dīķa un iepeldēt dziļākos ūdeņos, kur arī rodas problēma - pa vakariem koļīt miesas Rīgas klubos nav gluži mans lauciņš [besides, es neesmu gluži Vogue vāka etalons, kaut gan neesmu arī gluži bēdīgs piemērs], veidot dziļākus kontaktus ar kolēģiem ticība neļauj, savukārt izdzert tik daudz, lai rakstītu tizlus iepazīšanās sludinājumus [vai atbildētu uz tiem], es nekad neesmu varējusi, tomēr drusku stulbi tā sēdēt uz vietas, dzīvot vienatnīgu, askētisku, alkohola piesātinātu dzīvīti un gaidīt, kad izpildīsies kaut kāds dieva māsterplāns un dzīve pati man kaut ko piespēlēs, kamēr draugi, paziņas un paziņu paziņas vai nu stabili aizvada nezkuros attiecību gadus, vai arī pa kārtai sāk saderināties un precēties. Paldies, un dzīvojieties, patērētāji, ibio rio dežaneiro.
Skaņa: Interpol - Memory Serves
4 teica | saki