If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

es pats sev esmu apnicis, jo pēdējo gadu esmu noņēmies tik vien kā ar sevis žēlošanu, jo pēkšņi kaklā bij saskrējis tas kamols, kas raudzēts pagātnes biķerī.
man viss šķita tik nožēlojami - es, dzīve, mana dzīve, citu dzīves.

prātojot par savu draugu loku secināju, ka esmu ap sevi savācis tādus pat dzīves nīdējus kā es pats. tātad tāds kā apburtais loks ikdienā, jo tikšanās reizēs gaužamies par to cik viss ir slikti un tad kautkādā brīdī (pēc pudeles vai divām) notiek brīnums - mēs atgūstam spēju mīlēt un mēs sākam ar to, ka mīlam viens otru, mēs iemīlamies sevī un tad šķiet, ka pasaule arī ir mīlama, bet tikai kā tāds kroplis sarkanos ratiņos..
Tad mēs iedzeram vēl un mēs aizmirstamies. Aizmirstam īstenību un dzīvojam tikai šim brīdim, šim reibuma mirklim, jo rīt atkal būs slikti - dēļ dzīves un izdzertā.

Nezinu cik nepareizi tas ir bijis, taču kautkā šobrīd šķiet, ka vairs tā nedrīkst - ir jāpārkāpj ēnai un jāmēģina dzīvot realitātē.
Jauns gads, jauna dzīve - diezgan parasta padarīšana, bet man tas jau ir ierasti, jo ik gadus tieši gada sākumā mainu savu dzīvi.


p.s. es nesaku, ka atmetu dzeršanu - ar alkoholu tam nav nekāda sakara.