Esmu dzirdèjusi par viņu lielisko iekārtu pārstrādes rūpniecību, bet vai tiešām ir tā, ka lielākā daļa mājas ierīču - veļas mašīnas, ledusskapji un citi tiek pieņemti atpakaļ ražotnē ottreizējai pārstrādei?

Kad vēl biju tikko atbraucis, likās, ka apkārt ir dižen daudz automašīnu, kuras brauc caur rajoniem ar skaļruņiem un, kā man likās, kaut ko tirgo. Tā arī bija - tofu automašīnai bija jautrs tofu meldiņš, cepto batatu tirgotājiem cepto batatu dziesma, tad vēl bija nacisti ar kara laiku šlāgeriem, atkritumu pakotājmašīna ar kawasaki pilsētas himnu un hokkaido piena mašīna. Bet viena man nedeva mieru - pa ielām lēnā gaitā braukāja pikaps ar skaļruni uz jumta. Manas japāņu valodas zināšanas sākumā nebija derīgas nekam, tāpēc sapratu tikai to, ka īsti hokkaido piens tas nav. No skaļruņa maiga, miegaina sievietes balss kaut ko stāstīja. Beigās, cik nu spēju saprast ar savām zināšanām, piekodināja, ka ja kaut ko nesaproti, pajautā. Ļoti pretimnākoši, bet tas maigais miegainums balsī bija aizdomīgs…

Izmest vecu tehniku tāpat atkritumos Japānā nedrīkst. Protams, mēģināt jau var, bet iespēja ir tāda, ka viņa paliks gulēt pie miskastes kamēr policija to neatnesīs atpakaļ. Ja ir nepieciešams izmest ko lielu vai sarežģītu, tad ir jāpasūta atkritumu izvešana pašvaldībā, kas notiek reizi mēnesī, jānopērk 500 jēnu marka veikalā un noteiktā dienā tā technika jāiznes ārā ar uzlīmētu marku.

Veikalos, pērkot jaunu techniku, veco var nodot utilizācijai un par to vēl saņemt kaut kādu atlaidi, vai nesaņemt neko. Ja tehnika ir eksotiska vai nav pirkta japānā, vai tas ir kas tāds, ko vienkārši mājas priekšā ar uzlīmi iznest nesanāk (jā, tas ir mājiens uz tām lellēm…), tad ir problēma. Kādreiz kāds gudrinieks savu lelli izmeta Aokigahara mežā, cerēdams, ka tur tā vienkārši iefiltrēsies pašnāvnieku pūlī un neviens nepamanīs. Ziņās viņš tiešām trāpīja, ar visu lelli.

Nu re, ko lai dara, ja nevar izdomāt kā utilizēt atkritumus? Jā, tā mašīna ar miegaini maigo sievietes balsi ir puslegālais utilizācijas pikaps. Kad es to izfigūrēju ārā, man likās, ka beidzot esmu atradis laifhaku un skrēju tam pikapam priekšā tikko izdzirdējis balsi. Pasaucu šoferi iekšā un palūdzu lai savāc manu veco zivju krāsni. Viņš paskatījās apkārt, tad uz krāsni un sacīja: “Pieci tūkstoši. Būs labi?”. Nezināju ka par to vēl piemaksā, bet nu jā, tā taču ir normāla technika. Cik lieliska valsts! Piekrītoši pamāju. Vecis savāca zivju krāsni, iemeta pikapā un jautā: “nu, kur nauda?”. Tad man beidzot pieleca, ka pieci tūkstoši bija par utilizāciju. Toreiz biju zaļš, kūtrs un apjucis, tāpēc samaksāju vien. Tagad, laikam, paņemtu krāsni atpakaļ.

Starp citu, kolēģis dzīvoja pie viena tāda technikas utilizācijas centra. Tur pie vārtiem stāvēja ledusskapji, krēsli, vecie TV un kas ne. Viņš vairākas reizes gāja garām brīnīdamies un vienreiz pajautāja večiem iekšā ko viņi ar to visu dara un kā utilizēs. Sakarīgas atbildes nebija, kāds pa jokam piedāvāja paņemt, ja grib. Kolēģis piekrita. Tā viņš “barojās” no utilizāciajas stacijas kādu laiku, bet vienreiz uz 2 nedēļām pazuda, runā, ka bija arestēts. Vai tam bija sakars ar utilizāciju nav ne jausmas, bet stāstu par jaunajiem utilizētajiem gadžetiem vairs nebija.