 Forsaitu sāga, eipeisodijs uncadtijs | 19. Jul 2006 @ 09:39  |
|---|
Lasot gan Ē.S. rakstu, šur tur gan šepat cibā un citur atsauksmes, top pilnīgi skaidrs, ka neesmu pozitīvists un raksts uzdzen vieglu grēmu.
Palasot vēl nedaudz komentārus, rodas skaidrība, ka tā vietā, lai cilvēki dažviet padomātu, nu ir atradies vēl viens veids kā pašsadalīties. Nu vairs nebūs - homoseksuāļi/baznīcēni, bet gan - pozitīvisti/negatīvisti.
pozitīvisms:
- noraida cinismu
- aicina noticēt labajai vēstij
negatīvisms:
- visi viņi kuces un saule ir lampa
- norāda, ka vēstnesis dvako
Cinisms un pohujisms -- infantila reakcija uz to, ka apkārtējā pasaule nav bāztin piebāzta ar mūsu vecāku kopijām, kas mūs aplolos, apčubinās un iebāzīs bonbondziņu mutē, kad vien gribam.
Labā vēsts (eg. koments) -- ticība un reliģiozas jūtas valsts pārvaldes un politikas sakarā? Baznīca tak ir šķirta no valsts, vismaz pagaidām.
Labā vēsts (šai gadījumā) faktiski ir vēl viena infantila reakcija, kad cilvēks sabīstas no sava cinisma. Visapkārt varbūt smird, bet toties tur un tur ir rozes un vispār, ja mēs apskatīsimies apkārt, saulīte spīd!
Nav mūsu valsts (nedz arī zeme) ne miskaste, ne rožu dārzs. Pietiek šur tur gan viena gan otra, bet ja mēs definējam, ka viss ir miskaste/rožu dārzs, tāpēc, ka X ir miskaste/rožu dārzs, mēs neglābjami un šaušalīgi noplicinām "viss" jēdzienu.
Attieksme pret valsti nav ticības jautājums. Man nav "jātic" savai valstij, lai es spētu saskatīt labo un slikto, kas tajā ir, un savu iespēju, vēlmju un slinkuma robežās censtos to pamainīt atbilstoši saviem uzskatiem. Valsts ir ticības spogulis nevis pamats.
Bet paglobālos ticības krīzes apstākļos (Dievs ir miris un nekas cits pat tik nesakarīgs kā viņš nav īsti atrasts), protams rodas vēlme apdvest ar ticību dajebko. Ņe tam kopajut ļudi.
|
![[User Picture Icon]](http://klab.lv/userpic/67841/8927) |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) prtg |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 10:30 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Runa ir par gribas vektoru, kas savukārt ir nākotnes, kura top tagadnē individuālās veidošanas instruments. Ticība konkrētai nākotnei (labai, sliktai, nekādai) ir šī instrumenta dažādās puses, ar kurām tiek panākts atšķirīgs rezultāts. Nedarbinot šo instrumentu tiek pieļauta nākotne, kas nav atkarīga no Tevis, kas arī ir pieņemams variants, bet ne situācijā, kad daudzas pazīmes liecina par iespējām tagadni uzlabot. Manuprāt tas, nevis abstrakta pozitīvisma kultivēšana vai cinisma noliegums ir Stendzenieka (un ne tikai viņa, protams) rakstītā pamatā. Atslābinot vektoru kļūsi sadalīts un lokāms. Darbini to un nonāksi (arī) sevis veidotajā nākotnē.
Varbūt arī varētu piekrist.
Es gribētu tad formulēt tā: veiksmīga ticība ir balstīta ticībā nākotnei nevis (piemēram) valstij (proti, kas ir primārais). Un mans ieraksts ir saistīts vairāk ar to, ka mēģina asociēt piemēram labo/slikto nākotni ar konkrētu objektu, lai arī otrādi būtu jēdzīgāk.
| From: | atoll |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 10:52 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Manuprāt, ticēt var da jebkam - valstij, Budam, mazmājiņai vai geju mīlestībai - ka tik cilvēks var pamatot, kāpēc viņš tam tic, nevis akli atgremo citu sacīto. Domāt vajag mācīties, ibiorio.
+1
Un nevis vienkārši domāt, bet kritiski domāt! :)
Hmm, padomājot vēlreiz, tā īsti nesanāk gan.
Ticība ir nepamatojama by design. Citādi tās sanāk zināšanas.
| From: | atoll |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 11:17 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
:)
Nu vienvārsakot, ideja bija, ka vajag domāt. Bet, ja ticēt, tad tā kā pienākas, nevis skaidrot visiem, ka tieši šāda nostāja ir tā pareizākā (vai pozitīvākā). Un ja piekrist kaut kam, tad zināt, kāpēc.
|
| From: | prtg |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 11:23 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Tad Tu nepazīsti tās design. Cilvēki jauc ticību ar piesliešanos noteiktas autoritātes un vēlāk arī grupas viedoklim vai pat dogmai. Ticība ir aktīva darbība, process, kurā Tu sasprindzini savu gribasspēku, lai radītu nākotni, iekšējā pazemībā un paļāvībā, t.i. izslēdzot jebkādu sava ego ietekmi. Mēs nonākam pie mirušā Dieva, kas augšāmceļas brīdī, kad cilvēks raud, jo vairs nevar izturēt apkārtējo netaisnību.
Pardon. Attiecībā uz piesliešanos - lūdzu neputrot ticību ar alkām.
Otrkārt, atkāpjoties no ticības apliecinājuma un tā definīcijas - ja Tu sasprindzini savu gribasspēku, bet tai pat laikā izslēdz sava ego ietekmi - kas tad lūdzu ir tas, kas rada? Tavs no Tevis atdalītais un vientuļi kosmosā plandošais gribasspēks? Smalki gan!
|
| From: | prtg |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 11:47 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Kādā ziņā putroju? Paskaidro sīkāk, es nesapratu.
Ja būtu zināms, kas ir TAS, cilvēkiem nebūtu nepieciešama valoda. Domāju, ka tas neizslēdz iespēju to noskaidrot, jo tam vajadzētu būt universālam attiecībā pret sevi. Bet jā, tas ir ārpus manis. Man līdz šim ir pieticis redzēt, kā tas darbojas, jo savā ziņā tas ir kaut kas ko es nevēlos apspriest, jo tas nav iespējams.
pati būtība ir duāla - ja pastāv "par", tad šis "par" paralēli iestājas pret kādu notikuma/nākotnes objektu, vai tā daļu. subjekts "par" nav tas pats, kas subjekts "pret". un rodas likumsakarīgs jautājums, kāda ir atšķirība? pirmais, kas nāk prātā ir rīcības motīvs, un šajā gadījumā ir divi - "pret" ir vērsts uz šī brīža stāvokļa saglabāšanu, jeb nākotnes asociēšanu ar objektu, kas ietver arī izvairīšanos no jaunā, savukārt, "par" - uz pārmaiņu ieviešanu, jaunā panākšanu un akceptēšanu - objekta asociēšanu ar nākotni.
Vai nav tā, ka skaitlis "divi" šeit ir bezjēdzīgs?
kādā ziņā? pagaidām man tā nešķiet, bet interesē.
Manuprāt līdzīgi kā prtg tev atbildēja zemāk.
Pamatā - es teiktu, ka praktiski nav izolēta "par" vai "pret", tie visi ir saistīti gan savstarpēji gan ar visu pārējo uztveri. Līdz ar to, skaidri nodefinēts "par" ietver sevī ne tikai "pret", bet arī visu pasauli.
manuprāt, neko pretēju es nepaudu.
Es teiktu, ka rīcības motīvi nav divi. :)
jā, jā pareizi :)
motīvs viens, sociālais konteksts un izpausmes, izpausmes!!
|
| From: | prtg |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 11:18 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Būtības apzināšana caur duālismu ir nepilnīga. Duāls ir tikai viens no tās uztveres veidiem. Kas it kā ir nedaudz attīstītāks par monouztveri, bet par to vēl var pastrīdēties :) Trešā (nekatrā, neesošā) elementa klātbūtnes ieviešana stipri palīdz, bet arī ar to ir par maz. Grafu jeb savstarpējo saišu un to svaru teorija palīdz mazliet vairāk. Arī robežfunkciju. Bet var vienkārši priecāties par esamību (atgriežamies pie monouztveres).
nebiju domājis būtības apzināšanu, bet cilvēka rīcības, kas arī ir ticība, būtību.
Monouztvere ir neprecīzs, maldinošs un ekselento realitāti nomelnojošs apzīmējums! Tūliņ pat atrodi ko labāku, hokejist!
|
| From: | prtg |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 11:29 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Vispirms izmēģini monouztveri, varbūt iepatīkas
Ja nu vienīgi tu to atļausi nosaukt par vienību/veselumu vai kaut kā tā.
Monouztvere man asociējas tikai un vienīgi ar Viktorijas laikmeta džentelmeni tērptu monoklī.
|
| From: | prtg |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 11:37 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Monouztvere ir tad, kad ir viena pasaule, viena cilvēce, viena laime, viena māte, viena bēda, viena kaklasaite, viens es, etc. Vai tad neprecīzi?
No tava komentāra biju sapratis, ka monouztvere ir būt pasaulē kā vienā veselumā un uztvert to kopumā. Līdz ar to dzirdējās disonanse starp nosaukumu un to, ko biju tam pierakstījis.
|
| From: | prtg |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 11:49 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
aha, nu skaidrs, tā būtu drīzāk integrāluztvere
|
| From: | prtg |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 11:33 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Un vispār, kāds sakars jebkādai uztverei ar realitāti ārpus Tavējās ekselentās? Uzdrīksties spriest par citu uztverēm? Tiš!
Labi, jāskrien uz darbu. Bet vispār jau diezgan pašsaprotami, ka es uzdrīkstos spriest par ko vien vēlos. Ja būšu pārpratis, varu saderēt, ka kāds man uz to norādīs, nopietnība būs atbilstoša viņa ievainotības pakāpei. :)
|
| From: | prtg |
|---|
| Date: |
19. Jūlijs 2006 - 11:50 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
forši pačatojām, lai veicas :)
|
|