Novembris 28., 2004
| 10:43 - palags par identitāti
Jā, jā, maskas, maskas, maskas un visādi alter ego, kā tas viss mūs satrauc. Paskatieties, kā cilvēks maina masku atkarībā no sarunu biedra (patiesībā jau tas ir kompliments; man pēdējā laikā neizdodas kardināli mainīt izturēšanos atkarībā no tā, ar ko es kontaktējos). Paskatieties, cik šī maska ir perfekta - nevar pat atšķirt, kur beidzas maska un kur sākas seja. Un samulstiet, konstatējot, ka šim cilvēkam droši vien ir vismaz trīs maskas, kas gandrīz pilnībā maina ne tikai viņa izturēšanos un attieksmi pret citiem, bet pat attieksmi pret sevi. Un vēl vesela kaudze masku, kam piemīt kosmētisks efekts - paredzētas tiem, kas tik un tā neieskatīsies dziļāk. Paskatieties, kā cits cilvēks dzīvo ar diviem "es", vienu, kas ir dominējošs un tiek demonstrēts gan citiem, gan sev, radot salīdzinoši viengabalainu priekšstatu, un otru, kas pārdzīvo visu to pašu, ko "es nr.1", bet ar pilnīgi citu attieksmi - bez sirsnības, cilvēkmīlestības un sevis apstādināšanas pussolī, toties ar kvēlojošu, eksaltētu emocionalitāti. Kā cilvēks atdalījis sevi no priekšstata par sevi. Un paskatieties, kā abos gadījumos cilvēks ar masku - vai ar alter ego - tic tam, ko viņš dara un kas viņš ir, un tikai no spējas paskatīties uz sevi no malas ir atkarīgs tas, cik lielā mērā viņš/-a apzinās, ka citā brīdī, citā situācijā, ar citiem cilvēkiem viņš būtu pavisam cits. (Mokoša sajūta; liekas, vieglāk ir tiem izredzētajiem radījumiem, kas neapzinās sevi un nepieķer sevi melos.)
Un tad, protams, var tikt uzdots jautājums par identitāti. Vai cilvēkam, kurš maina maskas biežāk kā apģērbu, ir sava identitāte? Vai cilvēkam, kurš dzīvo divas paralēlas dzīves, ir sava identitāte - vai arī šeit jau var runāt par personības dalīšanos?
Muļķības, protams. Ir pilnīgi absurdi likt vienlīdzības zīmi starp "priekšstatu par cilvēku" un "cilvēka identitāti". Priekšstats "no ārpuses", t.i., no citu cilvēku puses ir īpaši neuzticams, jo - pirmkārt - citi tevi redzēs tā, kā gribēs redzēt. Vai kā būs spējīgi redzēt. Izveidos "priekšstatu par tevi", ņemot 75% paši sevis, savu interešu, aizspriedumu un ilgu, un tikai 25% no tevis. Un tajā brīdī, kad tu vairs neatbildīsi šiem nepieciešajiem 25%, tu tiksi pasūtīts ar tekstu "tu esi tik ļoti mainījies" vai "tev nav savas identitātes". Un, otrkārt, tu taču esi pieklājīgs cilvēks un gribot negribot pielāgojies sarunu biedram, parādot viņam to sevis pusi, ar kuru viņš spēj kontaktēties, nevis to otru, kas viņam nebūt nav ne vajadzīga, ne interesanta. Var jau to saukt par meliem, bet patiesībā tā ir vienkārši iejūtība. Apzināta vai neapzināta. Kas attiecas uz cilvēka paša priekšstatu par sevi - spēlīte ir aptuveni tā pati. Es uztveru sevi, izejot no tā, kas es gribētu būt, nevis kas es esmu, un mans ikdienas "es" ir nemitīga sevis bāšana Prokrusta gultā. Bet mans alter ego - tās ir tās manis daļas, kuras nācās nocirst, lai ietilpinātos savā priekšstatā par sevi. Neizbēgams process, starp citu, jo cilvēks vienmēr ir vairāk nekā priekšstats par cilvēku. Neviens nevar būt tik gudrs, lai izprastu sevi pilnībā, jautājums ir tikai par sava stulbuma apzināšanos vai neapzināšanos.
Bet, kas attiecas uz to, kas tad ir "identitāte": Identitāte ir tas, kas paliek pāri. Tad, kad sagrūst visi priekšstati par tevi - gan tavu draugu un paziņu priekšstati, gan arī tevis paša priekšstati. Tad, kad visi tev saka, ka tu esi pazaudējis savu "es" vai ka tev savas identitātes nekad nav bijis. Un kad tu sliecies viņiem piekrist. Nodzīvo dienu, divas dienas, nedēļu absolūtā tukšumā, neesot nekas, nejūtot neko, ko varētu nosaukt par sevi, tikai saplosītu masku un priekšstatu virpuli. Kad tu aizrautīgi meties iznīcināt to, kas vēl ir palicis neskarts - just for the fuck of it. Un, kad tu esi izplosījies un sagrāvis visu, tad paliks pāri kaut kas, kas ir bijis neiznīcināms. Jo tu esi bijis par vāju, lai to iznīcinātu. Vai arī - ja nu mēs runājam par nedestruktīvo variantu - kad tu esi apjēdzis, ka nav tāda "es", ka viss ir viens un nekas nav atdalīts, kad tu esi zaudējis robežas starp sevi un citu, starp sevi un pasauli, starp sevi un Dievu, kad tu esi uztvēris sevi kā daļu no visa, kas ne ar ko neatšķiras no veseluma, kas nekādā veidā nav atšķirta no veseluma, kad tu esi apjēdzis, ka visi priekšstati ir ilūzija. Ka "identitāte" ir tikai vārds, kas neapzīmē neko. Tas, kas paliek, tas esi tu.
|
Comments:
| From: | kreiza |
Date: | 28. Novembris 2004 - 11:46 |
---|
| | | (Link) |
|
"Kad tu esi apjēdzis, ka nav tāda "es", ka viss ir viens un nekas nav atdalīts, kad tu esi zaudējis robežas starp sevi un citu, starp sevi un pasauli...", tad Tu ar katru cilvēku esi tā Tava būtības daļiņa, kas ir vistuvāk tam citam, ar katru Tu esi cits... Un citi domā, ka Tu tēlo, ka tā ir maska... Bet tā nav, jo Tu plūsti kā upe, Tu esi kā ūdens, Tu ieņem tā trauka formu, kurā Tevi ielej...
| From: | murks |
Date: | 28. Novembris 2004 - 11:58 |
---|
| | | (Link) |
|
Saplosītas maskas - tas ir sāpīgi. Bet tā ir arī iespēja augt. Tikai ne katra saplosīšana dod šo iespēju. Ja kāds tikai mazliet paplēš tavu masku, tad rezultāts var būt pat pretējais - varbūt sadosi nekauņam pa seju, un diezgan noteikti vēl vairāk nostiprināsi savu masku. Laikam jau tikai pilnīgi norautas maskas ir tas ceļš.
Ceļš uz ... (negribējās saukt vārdā tās lietas, kuras daudzpunktes vietā iederas)
njez. mokos ar sajuutu, ka, noraujot maskas, beigu galaa nonaaksim pie jeelas, asinjojoshas miesas. varbuut tieshi otraadi. patureet maskas, samierinaaties ar taam, izprast, ka tas nav pa iistam. galu galaa teaatrii tu tachu arii neskrien pie aktieriem, lai izraades viduu nonjemtu vinjiem grimu.
| From: | murks |
Date: | 28. Novembris 2004 - 12:28 |
---|
| | | (Link) |
|
Tāpēc jau arī to daudzpunktu atstāju. Ne katram patīk skaista, asiņojoša miesa. Un maskas jau nav nelabas pašas par sevi. Nelabi ir aktieri. Un pat tas ir subjektīvi, kā jau viss.
aktieri nav nelabi :) nelabi ir tie, kas aizmirst, ka viņi ir aktieri
| From: | murks |
Date: | 28. Novembris 2004 - 13:01 |
---|
| | | (Link) |
|
Ok, precizēju - aktieri mēdz būt nelabi. Tas, ko gribēju teikt - ja ir nelabs, tad pie vainas ir pats aktieris, un ne tas aizsegam lietotais kartona gabals. Bet aizmiršana/apzināšanās nu noteikti nav galvenā nelabuma pazīme, lai gan kaut kāda korelācija tur ir, protams. Trivialitātēs iebraucu, piedod. Drīz jāmostas.
ai, mēs tagad runājam pilnīgi atšķirīgās kategorijās, serdcem čuju.
| From: | murks |
Date: | 28. Novembris 2004 - 13:12 |
---|
| | | (Link) |
|
Labi. Sapratu, aizveros.
Murr, piedod, ka nepiezvanīju piektdien vakarā, bet man šonedēļ stipri nomākts garastāvoklis, ārā auksts, utt. Tik un tā tevi ļoti gribu satikt tuvākajā laikā. Forši, ka esi atpakaļ...
ir OK, es šajā nedēļas nogalē arī neesmu īpaši runājama. gan jau, jā :)
From: | buks |
Date: | 29. Novembris 2004 - 15:38 |
---|
| | | (Link) |
|
Vai mēs mazliet nejaucam jēdzienus "identitāte" un "identifikācija"?
From: | suic |
Date: | 2. Decembris 2004 - 22:09 |
---|
| | tu | (Link) |
|
Tu, precīzāk, "Es" kā pirmās personas tiešās pieredzes kopuma apzīmējums arī ir tikai vārds.
"Ir tikai vēlmes un sociālais", tā dažs labs francūzis pagājušā gadsimta otrajā pusē. (lasīt - ir tikai vēlmes un sociālais, nevis - ir tikai vēlmes un sociālais attiecībā pret x, "Es", tevi...)
Viss ir izmetams. Nav nekā universāla un absolūta. Nepaliek nekas, ja vien nevēlies, lai kaut kas paliek. Un tu jeb "Es" nav nekas vairāk kā tikai ik brīdi aizplūstoši pieredzes viļņi.
Nihil est. |
|
|