| ¡madre mía!, soy reducida! |
[9. Nov 2005|21:05] |
| [ | in:side |
| | nežēlojami | ] |
| [ | out: |
| | pixies/where is my mind? | ] |
negribu būt zinoša. negribu!, jo jūtu, ka tādējādi pazūd realitāte, skats aizmiglojas un tikai formulas, konspekti, svešas zināšanas un nepārbaudītas gudrības virpuļo visapkārt, neļauj saskatīt patieso un lietu kopbūtību kopsakarus.
šodien pēc cītīgas bioloģiska konspekta izkonspektēšanas gāju mājup caur lielisku vēlo rudeni, un vienīgais, ko ievēroju, bija saburzītās, dubļainās koku lapu paliekas, kuras neatlaidīgi centos klasificēt [neapzināti, neapzināti!] pēc lapu dzīslojuma, formas, malu, plātņu, novietojuma, salikto lapotņu un izvietojuma uz stumbra veidiem. vēl tikai pietrūkst katram dabas dižpētniekam vienmērlīdzesošās piezīmju kladītes, kur uzzīmēt katru sugas eksemplāru, kam nenoliedzami piemīt kkas tik netverami īpašs, ka nevar tā palaist garām - ja nu rīt, pamatojoties uz šī skandalozo atklājumu, es kļūšu pasaulslavena?
[ap]robežotība. cilvēks, kas ielikts rāmītī. protams, prootams, jūs varat izvēlēties: sarkankoka, metāla, dižskābarža vai plastmasas kvadrātiņš, bet šeit nu mēs esam.
yes lim
ie/no/ap/pie-limitējiet mani, norobežojiet un piesieniet ķēdei. sēdēšu, riešu un bozīšu spalvas uz trimtrīs debespusēm. hrr! |
|
|
| Comments: |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) gipsy |
|---|
| Date: | 9. Novembris 2005 - 22:44 |
|---|
| | | (Link) |
|
Ir maakslinieki, kas savu darbu turpina uz raamja, nekas iipashi jauns, bet man patiik.
Starpcitu, par to biologjiju, man reizeem peec paarmeeriigas gleznoshanas viss raadaas vai nu izteiktaas gaismeenaas vai arii triepienos.
reizē spēju un nespēj būt ierāmēta - man laikam sava veida klaustrofobija, nevēlos ejot sajust, kā siksna, rāmis vai robeža berzējas mugurā, saspiež krūšu kurvi un ielaužas domās.
tajā pašā laikā ir tik patīkami un nomierinoši just, ka tev ir kādas robeža, intervāls, kurā esi definēts. tāda mājīguma sajūta un miers arīdzan.
laikam tas atkarīgs no dvēseles stāvokļa un complementary circumstances.
Es gāju zīmēšanas kursos un zīmēju ģipša galvas, pēc tam tramvajā, paskatoties uz jebkuru seju, domās izvilku tai simetrijas asi, nomērīju attālumu no zoda līdz degunam, žokļa kaulu pret deguna apakšu utt., un, pat negribot, viņi visi manā uztverē sadalījās plaknēs. Iedomājies - tu paskaties uz pievilcīgu vīrieti un nodomā - šinī rakursā redzama tikai puse no kreisās acs.
ak jel, ko šī nežēlīgā pasaule nodarījusi teu! [it sevišķi savāda sajūta ir, kad tu pirmoreiz apjaut, cik ļoti esi pārņemts ar kādu nodarbi - gleznošanu, bioloģiju, mūziku, dejošanu vai ēšanu - un nobīsties no savas nespējas apstāties un norobežoties. šāāāusminoši!]
:))))tomēr ir jauki tā aizrauties! | |
