reizē spēju un nespēj būt ierāmēta - man laikam sava veida klaustrofobija, nevēlos ejot sajust, kā siksna, rāmis vai robeža berzējas mugurā, saspiež krūšu kurvi un ielaužas domās.
tajā pašā laikā ir tik patīkami un nomierinoši just, ka tev ir kādas robeža, intervāls, kurā esi definēts. tāda mājīguma sajūta un miers arīdzan.

laikam tas atkarīgs no dvēseles stāvokļa un complementary circumstances.

(Reply to this) (Parent)