| ¡madre mía!, soy reducida! |
9. Nov 2005|21:05 |
negribu būt zinoša. negribu!, jo jūtu, ka tādējādi pazūd realitāte, skats aizmiglojas un tikai formulas, konspekti, svešas zināšanas un nepārbaudītas gudrības virpuļo visapkārt, neļauj saskatīt patieso un lietu kopbūtību kopsakarus.
šodien pēc cītīgas bioloģiska konspekta izkonspektēšanas gāju mājup caur lielisku vēlo rudeni, un vienīgais, ko ievēroju, bija saburzītās, dubļainās koku lapu paliekas, kuras neatlaidīgi centos klasificēt [neapzināti, neapzināti!] pēc lapu dzīslojuma, formas, malu, plātņu, novietojuma, salikto lapotņu un izvietojuma uz stumbra veidiem. vēl tikai pietrūkst katram dabas dižpētniekam vienmērlīdzesošās piezīmju kladītes, kur uzzīmēt katru sugas eksemplāru, kam nenoliedzami piemīt kkas tik netverami īpašs, ka nevar tā palaist garām - ja nu rīt, pamatojoties uz šī skandalozo atklājumu, es kļūšu pasaulslavena?
[ap]robežotība. cilvēks, kas ielikts rāmītī. protams, prootams, jūs varat izvēlēties: sarkankoka, metāla, dižskābarža vai plastmasas kvadrātiņš, bet šeit nu mēs esam.
yes lim
ie/no/ap/pie-limitējiet mani, norobežojiet un piesieniet ķēdei. sēdēšu, riešu un bozīšu spalvas uz trimtrīs debespusēm. hrr! |
|
