terorisms
Posted on 2006.05.15 at 19:44Garastāvoklis:: auksti
Mūzika: riktīgi veca
es skolā žavājos, jo atkal man murgi. Pilnīgi apnicis. Bet slikti sapņi ir jāstāsta. Neviena nav mājās, nav kam stāstīt, tāpēc rakstīšu TE.
Bija vasara.Man autobusā sēdēja blakus viens klasesbiedrs. Laikam šausmīgi viņam kritu uz nerviem. Bet bija jāiztur, jo sēdēju pie loga. Es braucu uz Koknesi pie babičkas. Taču izkāpu nepareizā vietā un tur kaut kāds pilnīgi sviestains saiets. Dziedājām. Apsēdos pie galdiņa, kur neviens nesēdēja, bet cilvēki tik un tā līda klāt. Man nebij līdzi ēdiena, nebij ko ēst, citiem gan bij līdzi. Redzēju, ka vecāki un brālis iet prom. Cēlos un gāju pavadīt. Kad nācu atpakaļ, redzēju, ka vesels bars iesēdies manā vietā. Negribēju nekādus tračus, tādēļ apsēdos citā vietā. Tad sākās teroristu daļā. Laikam tā nebiju es, tikai no malas vēroju to dīvaino meiteni, kas spēlēja datorspēli. Redzēju ekrānu un it kā atkārtoju tās pašas kustības, ko viņa,lai gan nemaz negribēju. Ekrānā līgojās ielas, kaut kāda sirreālā skaņa līdz beigās kaut kāda satriekšanās. Tad viņa netīšām piekļuva kaut kādai parolei, tur vēl tādas dīvainas pogas bij visādās krāsās. Tā nu varēja gadīties, ka ar viena taustiņa palīdzību viņa varētu uzlaist gaisā visu zāli. Bija vairākas iespējas visu vērst par labu, taču tā meitene rakstītajam neticēja un joprojām domāja, ka tā ir tikai spēle. Cilvēks pa kreisi. ok. Un viss. Pēc dažām sekundēm viņa vairs nav, tikai dūmu mākonis. He, apkārtējiem vienalga, visi absolūtā pohujā. Ja jau tā, tad laikam tiešām nekas nav pa īstam. Tik iznīcināts vēl viens galdiņš. Arī tas neko neizteica nevienam. Tad tiek ierāmēts tas, kur sēdēja tas džeks, kuram man nepatika blakus sēdēt. No bailēm dzirdēju, kā pukst sirds un cerēju, ka nekas nenotiks. Es vēl kliedzu - bēdziet prom! Taču šie neklausīja un arī viņus noslaucīja..Tad es pamodos un ilgi nevarēju atjēgties...
Bija vasara.Man autobusā sēdēja blakus viens klasesbiedrs. Laikam šausmīgi viņam kritu uz nerviem. Bet bija jāiztur, jo sēdēju pie loga. Es braucu uz Koknesi pie babičkas. Taču izkāpu nepareizā vietā un tur kaut kāds pilnīgi sviestains saiets. Dziedājām. Apsēdos pie galdiņa, kur neviens nesēdēja, bet cilvēki tik un tā līda klāt. Man nebij līdzi ēdiena, nebij ko ēst, citiem gan bij līdzi. Redzēju, ka vecāki un brālis iet prom. Cēlos un gāju pavadīt. Kad nācu atpakaļ, redzēju, ka vesels bars iesēdies manā vietā. Negribēju nekādus tračus, tādēļ apsēdos citā vietā. Tad sākās teroristu daļā. Laikam tā nebiju es, tikai no malas vēroju to dīvaino meiteni, kas spēlēja datorspēli. Redzēju ekrānu un it kā atkārtoju tās pašas kustības, ko viņa,lai gan nemaz negribēju. Ekrānā līgojās ielas, kaut kāda sirreālā skaņa līdz beigās kaut kāda satriekšanās. Tad viņa netīšām piekļuva kaut kādai parolei, tur vēl tādas dīvainas pogas bij visādās krāsās. Tā nu varēja gadīties, ka ar viena taustiņa palīdzību viņa varētu uzlaist gaisā visu zāli. Bija vairākas iespējas visu vērst par labu, taču tā meitene rakstītajam neticēja un joprojām domāja, ka tā ir tikai spēle. Cilvēks pa kreisi. ok. Un viss. Pēc dažām sekundēm viņa vairs nav, tikai dūmu mākonis. He, apkārtējiem vienalga, visi absolūtā pohujā. Ja jau tā, tad laikam tiešām nekas nav pa īstam. Tik iznīcināts vēl viens galdiņš. Arī tas neko neizteica nevienam. Tad tiek ierāmēts tas, kur sēdēja tas džeks, kuram man nepatika blakus sēdēt. No bailēm dzirdēju, kā pukst sirds un cerēju, ka nekas nenotiks. Es vēl kliedzu - bēdziet prom! Taču šie neklausīja un arī viņus noslaucīja..Tad es pamodos un ilgi nevarēju atjēgties...