rūsganais sprakšķis

nolēmu iet prom no kora.
ja nav kazai piena tad nav, un , ja viens hobijs sāk traucēt primārajam hobijam,tad galva tam top nocirsta, kautkātā....

nujeb vnk ir zināms limits bezpriģela un haosa,ko spēju paciest. vai nu jaunībā biju iecietīgāka, vai arī vecais koris bija organizētāks.

maķenīt jau žēl ir, nupat tikai kā sāku atstaipīt augšas un puslīdz iebraukt kādā tehnikā, bet laikam jau visu nevar gribēt, jeb kā man šodien viedi teica - vai nu laiks nav īstais, vai arī koris.

tādi, lūk, piektdienas pīrāgi.