rūsganais sprakšķis

pēc tam,kad es te visa tāda nopuņķojusies biju izžēlojusies, Bārnijs kā labs draugs atbrauca pie manis ar vīnu un džekiem, kamēr mēs dzērām,viens draudziņš pagalmā nomainija man riepas uz ziemenēm, tad mēs braucām uz centru nezkāpēc, pavisam pavisam nezkāpēc (ā,tāpeč,ka man vispār vairs negāja iekšā vīns) ar glāzēm no kaņepes kultūras centra (jā,man par to tagad ir kauns) aizgājām uz kautkādu cit klubu, tad mēs vēl kautkur gājām, manas atmiņas ir katastrofāli izplūdušas, un tad mani aizveda pa ceļam vēl citur, kur es sapratu,ka esmu tādā reibuma stāvoklī,kādā braukt mājup nebūtu prātīgi, tāpēc nolēmu izdejot mazliet ārā.

oi, es te žēlojos kautkad ,ka nekāda dejošana nav sanākusi? lūk, šito bija vērts gaidīt, šitas bija, man trūkst vārdu cik bezgalīgi amazing. tas puika,šķiet,sastāvēja no vieniem vienīgiem muskuļiem, nebija sadzēries un javna bija dejotājs. kad viņš saprata,ka es lokos uz visām pusēm,tad arī mēs tur laidām tādas netīrās dejas, iztrūka vienīgi ieskrējiena un lekšanas uz rokām,kā tas smukais Goslings darīja iekš kreizī stjupi lav. Es neatceros,kad pēdējoreiz biju tik bezgalīgi paļāvusies uz deju partneri, nu,ir manā kontā ādas papēža paslīdēšana uz paketa un nojaukšanās vakarkleitā, bet šiten, man reāli brīžiem knapi pirkstgali bija pie zemes un es biju pilnīgākajā tiltiņā,bet tur pat nebij domas,ka nenoturēs, un tad lidināja pa gaisu, nu, lieliski vienvārdsakot.
Puiks gan pats bija ne manā gaumē,līdz ar to man ļoti žēl tās vilšanās,ko sagādāju neļaujot sevi pavadīt mājup.

Protams gan jāatzīst,ka sestdiena nebija viegla, viena riepa bija nolaidusi gaisu, galvā zvanija pastarie zvani, aizgāju uz fonteinu pierīties burgerus.

bet ar to jau prieki nebeidzās. kad biju tikusi atpakaļ mājās ar krēsu,piezvanija viens cits draudziņš un teica,ka man JĀNĀK uz spēļu vakaru. tas draudziņš bija pašķīries ar savu beibi vairākus mēnešus un mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā un tā beibe,kam agrāk es visnotaļ patiku,bij izdomājusi,ka meš kniebjamies kā trusīši visu šo laiku un man bija jāiet reabilitēties. bet tas ir tik rpetīgi,kad tu neko neesi izdarījis,bet jūties šausmīgi vainīgs, man likās,ka es nespēšu ieiet dzīvoklī.
bet kopīga dzeršana dara brīnumus,es ļoti ļoti centos, bija briesmīgi, bet šķiet,ka tagad viss ir labi.
un pēc tam nezinkā es atkal biju dejot, ar Bārniju un Ilzi.
un svētdiena bija vēl grūtāka,jo būsim godīgi,manos gados 2 naktis līdz 6 rītā ir way too much.

bet toties es saņēmu dūšu(jo man ļoti nevienam negribējās neko prasīt) un pati noņēmu tukšo riepu unn uzliku rezerveni , uzvilku īsus svārkus un braucu uz servisu, īsie svārki nostrādāja ļoti labi, un esmu atkal mobila.
un tad vēl vakarā atbrauca ciemiņi iedzert viskiju, ar pazudušo jūzeri mugursoma aprunājām dažādākus cibiņus, un secinājām,ka esam samainījušies dzīvēm - viņš pārstāja rakstīt,kad iestāstija man,ka jāsāk, un jā, tagad viss ir otrādāk, bet nekas, reālā dzīve taču ir labāka par virtuālo,nu, tādā nozīmē,ka man prieks,ja draugiem labi iet un gan jau arī man kautkad ies.
bet beigu galā es tā kā nedzēru (jo biju solijusi viņus aizvest mājās) man palika maķenīt garlaicīgi.

un šorīt es nevarēju piecelties.