as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

kad es ienācu Gaiļezera slimnīcas teritorijā, mani pārņēma jocīgs siltums. varbūt tam bija kaut kāds sakars ar faktu, ka blakus tās pamestās mājas, kurās mēs sen senos laikos maldījāmies. norādes, norādes visur – izņemot to vienu brīdi, kad ļoti simpātisks ārsts mani aizsūtīja pareizajā virzienā. domāju par kaut kādiem bezpersoniskiem dubajas kūrortiem, jocīgi baltām vietām, kurās skumji dzīvot, bet ne tik skumji nomirt. līdz atjēdzos iekšā, un tā bija slimnīca kas slimnīca, pārāk lielām rindām, cilvēkiem, kas pēc inerces kaut kur maldās, visas vecās konstrukcijas, radītas vienīgi tāpēc, lai uzdzītu cilvēkam bezcerību un apjautu, ka viņš ir pārāk maziņš, lai taptu izārstēts, ka viss, ko no viņa sagaida- neapgrūtinoši nomirt un vēlams –mājās. visi benķi aizņemti, sakņupu pie kādām durtiņām, lai uzjautrināti pēc brīža secinātu, ka uz tām stāv rakstīts “kapelāni”. un šo visu pierakstu tikai tāpēc, lai cīnītos ar mūžīgo vēlmi pagriezties un bēgt.

-es varu aiziet pa priekšu jums, man tikai viens jautājums?

krievu sieviete, skaidrojot, ka apmaldījusies un ne tur gaidījusi.

-piedodiet, man jau 8 30 pieraksts, nepaspēšu pats.

ok. mans pieraksts ir 8 00. bet es nejūtos pārāk atbildīga par šo ahūno rindu, par to paradumu skriet pie ārstiem ar rezerves čēsmit minūti, ko, cerams, neattīstīšu arī pensijas gados, ja nejauši gadīsies izvilkt. bet labi, pat ja ārsts pasūtīs nahuj, kā lai izvairās no vienmēr tik aizraujošā kontakta ar nīgro reģistratoru, kura pilnīgi noteikti dos materiālu jaunam ierakstam.

jāpieņem ar pozitīvismu viss. tā pie sevis murrā zeltzobaina kundzīte. jā, it īpaši nāve, viņai pretī čukst gaiteņi.