vakardienas izbraukums uz Ložmetējkalnu ar velo no Jelgavas izvērtās visai interesanti. Izrādās, ka atliek tikai iegriezties ceļā pa kuru uz turieni ne reizi nav braukts, tad apskatīt uzstādīto karti, un par spīti tam aizbraukt pa nepareizo ceļu, var nomīties tieši 30 liekus kilometrus pa grants un pats drausmīgākais - smilšu ceļiem. Izbraucām ārā Babītē. Minoties atpakaļ, šoreiz pa šoseju uz Ložmetējkalnu, iebraucām pa ceļam "Lāčos", kur uzpildījām šķidruma krājumus, jo pa ceļam viss bija beidzies. mutes sausa un putekļaina, karstums arī deva savu devu.
ar lielu baudu apēdām saldējumu un minām tālāk. Kad nonācām Ložmetējkalnā pulkstens jau bija pus pieci. Uzkāpām augšā, bet tur mūs sagaidīja trīs krieviski runājoši jaunieši. viens ļoti skaļi runāja pa telefonu, kamēr divas viņa biedres fotogrāfēja viena otru. Sajutos neērti. Apskatījāmies uz visām pusēm. Skaista tā mūsu Latvija! kur vien lūkojies - plašumi ar mežiem, un tālumā Babītes ezers.

Nokāpām lejā, bet tur bija piebraukusi paprāva ģimenīte un skaļi debatēja par to, ka mazajam Kristapiņam nedrīkst kāpt augšā, jo tas esot bīstami. Es Kristapiņa vecumā tur viena pati līdu augšā un nekādas vainas nebija. Kristapiņš raud, jo grib kāpt, ģimene auro ar pilnām plaušām, ka nedrīkst. Būtu bērnu turējuši pie rokas un kāpuši lēnām augšā skatutornī. miers un bērziņš.

Bet mēs līdz pat astoņiem vakarā novandījāmies pa meža takām, meklējot visas barakas un zemnīcas. jāteic, ka skats ir visai drūms, jo, ja nebūtu pieliktas zīmes, ka "redz te ir bijusi zemnīca tam un tam pulkam", tad minoties caur garo zāli, to nemaz neredzētu.

Kopumā nomināmies 104 km, tas mums prasīja 5 h un 36 min.

Kad biedzot iebraucām Jelgavā, aizdevāmies uz Rimi, bet kamēr centāmies pieslēgt velo, mums pēkšņi no visām pusēm nāca klāt patiesi sen nesatikti cilvēki. parunājām ar vieniem, parunājām ar otriem. daži devās uz R2 cehu, bet mums tam šoreiz patiešam nebija spēka.