tethys_

Jau nez kuro reizi pēdējā laikā lasu to, ko agrāk nemanīju, un pie tam vēl daži personāži to apstiprina. Visi cibā visus pazīstot, visi esot savējie, notiekot kopēji tusiņi, visi esot cits ar citu dzēruši un gulējuši.
Jūtos apdalīta. Neko par to nezinu, kaut klabu jau no ... 2010. gada??? Četrus gadus es te rakstos, pēdējo gadu no diviem aktīviem profiliem. Man ir 650 (nu jau 651) ieraksts. Es pat mēdzu komentēt cilvēkiem cibu.
Un nekā. Neko no tā visa es neesmu piedzīvojusi.
Fui, Tetisa, tu laikam esi pretīga. Tu esi riebīga, pretīga radība.
Tā jau man likās, ka es esmu tipisks un iederīgs Homo Sapisiens eksemplārs, bet izrādās, ka nē.
Eh, žēlabas... un sidrs.
Kādu laiku nedzēru, nu atkal norāvos, bet vismaz labi, ka šoreiz tiešām ar iemeslu, ko nevajag pievilkt aiz matiem. Jūtos tik vientuļa un nelaimīga. Un šoreiz tiešām tas nav nekāds "eh, dzīve grūta" vai "kaut es nosprāgtu", šis ir nopietni, un man ir ļoti slikti. Tiesa, protams, ka viss vēl var izvērsties labi un ticams, ka izvērtīsies, bet šī neziņa ir graujoša, postoša... jo arī tas otrs variants nav neticams.
Ja viss ir kārtībā, viņš nesaprot, ko ar mani dara... jā, zinu, ka nesaprot. Viņš zina, kas ar viņu notiek, viņš zina, ko dara, bet es nezinu. Es neko nezinu. Pēc tā visa, ko viņš ir runājis un plānojis...
Šausmas. Fui, salaidu kopā divas tēmas, bet vairs nemāku atdalīt. Labi, ka esmu pārāk dzērusi, lai tagad dotos entos km pie viņa, tāpat visi autobusi nokavēti.
Rīt? Ja vēl rīt nekādu ziņu, nu tad nezinu... tas būtu tik melodramatiski un stulbi tā ierasties pie viņa mājās (tagad tās ir viņa mājas), un traucēt viņa norobežošanos...
Ai, es nezinu... kā nomērdēt šīs šausmas, kas droši vien ir veltas, bet ko es nemāku cilvēcīgi savākt un apturēt.