Es te tā iztēlojos (pamēģiniet arī jūs), ka nāk pasaulē kāpostu balteņa kāpura mazulis, izšķiļas vai kā viņi to dara, kāpurzinātņu doktori komentāros drīkst precizēt. Nāk pasaulē viens pats, savus vecākus nepazīst, par vecvecākiem pat nenojauš, viņa dzimtene ir kāpostgalva, un tur tas labprāt savu dzīvi aizvadītu, jo interneta tam nav, tāpēc nevar uzzināt, ka pasaulē ir kas labāks, melnie ikri vai tur pelmeņi, piemēram. Patiesībā arī internets neko nelīdzētu, jo kāpurs neprot lasīt - kā gan pratīs, ja vecāku nav, kas sūtītu skolā. Un arī milicijas bērmu istabas likvidētas līdz ar padomju varu. Lūk! Un tad kādu dienu nāk cilvēks, ņem to kāpostgalvu, t.i., es atvainojos, dzimteni, un liek katlā, lai vārītu sev zupu, vai, ja nu tas ir svaigēdājs, sasmalcinātu salātos. Iespējams, pirms tam cilvēks sadomā kāpostu nomazgāt, slīcina vannā vai skalo zem strūklas. Bet kāpostu balteņa kāpurs, elpu aizturējis, ieķeras ar zobiem un nagiem... nu labi, tikai ar zobiem... kāposta lapā un nelaižas vaļā. Dzimtene taču! Kā dziesmā dzied, lai arī kāpostgalva, tomēr sava! Un cilvēks viņu tur nepamana, jo maziņš vēl, tikko nācis pasaulē. Un tad nu cilvēks kāpuru kopā ar kāpostu apèd. Vārītu vai dzīvu, viss atkarīgs no tā, kas ēdienkartē bija paredzēts. Nevaru pat izšķirties, kas ir drausmīgāk, tikt apēstam dzīvam vai vispirms tikt izvārītam. Tā nu visas šīs epopejas rezultātā cilvēks ir uzņēmis dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas jeb, es nebaidos šī vārda, gaļu. Uzmanību, aptaujas jautājums: vai šis cilvēks aizvien var tikt uzskatīts par tikumīgu vegānu vai veģetārieti, par ko nu viņš tur ļāvis nokristīt?