|
[Nov. 9th, 2009|09:12 am] |
Vismaz kopš 20 gadu vecuma man vienmēr ir bijusi vīzija/priekšstats/intuīcija, ka reālā dzīve, tā īstā, dziļā, vērtīgā sāksies tikai ap 40. Tikai tad viss būs nopietni un pamatīgi. Nevis sāksies, bet būs. Tad, kad ar kādu kopā jau būs puds sāls izēsts, tad, kad kāds jau būs iepazīts līdz kaulam. Tad, kad viss jau būs tā kā būs bijis gadiem. Nevis garlaicīgi, bet mierīgi un pārliecinoši. Kāpēc ne tagad? Tagad vēl ir pārāk daudz iespēju. Pārāk daudz šaubu un neizlēmības. Pārāk viegli aiziet un ļoti viegli atrast ko citu. Pārāk nesena vēl pagātne un pārāk neskaidra tagadne. Visa ir pārāk. Arī pārāk daudz nemiera.
Nevajag oponēt, nevajag stāstīt, ka Jums jau tas ir tagad. Es to tāpat zinu. Šī ir mana ilūzija.
|
|
|
Comments: |
| From: | mat |
Date: | November 9th, 2009 - 09:18 am |
---|
| | | (Link) |
|
Kā ar bērniem?
| From: | mat |
Date: | November 9th, 2009 - 09:26 am |
---|
| | | (Link) |
|
Līdz ar to ir jautājums - vai īstā dzīve patiesībā nesākas vēl nedaudz vēlāk, kad bērni jau ir pietiekami lieli?
Nē. Noteikti nē. Bērni ir paralēli, bērni tās nav dzīves beigas uz noteiktu laiku.
Nē, man nav. Arī man ir bijusi sajūta, ka tam visam īstajam ir vēl tikai jāseko. Tai ģimenes mājai, sunim un bērniem, kas dzīvojas pa ābeļdārzu... Un vīrietim, ar ko kopā dzert vīnu pie kamīna un skatīties caur milzīgu logu uz sniegoto pagalmu... Bet tas būs vēlāk. Ne tagad. Tagad ir jāskrien un jādara viss, lai vēlāk tas būtu. | |