|
Nov. 9th, 2009|09:12 am |
Vismaz kopš 20 gadu vecuma man vienmēr ir bijusi vīzija/priekšstats/intuīcija, ka reālā dzīve, tā īstā, dziļā, vērtīgā sāksies tikai ap 40. Tikai tad viss būs nopietni un pamatīgi. Nevis sāksies, bet būs. Tad, kad ar kādu kopā jau būs puds sāls izēsts, tad, kad kāds jau būs iepazīts līdz kaulam. Tad, kad viss jau būs tā kā būs bijis gadiem. Nevis garlaicīgi, bet mierīgi un pārliecinoši.
Kāpēc ne tagad? Tagad vēl ir pārāk daudz iespēju. Pārāk daudz šaubu un neizlēmības. Pārāk viegli aiziet un ļoti viegli atrast ko citu. Pārāk nesena vēl pagātne un pārāk neskaidra tagadne. Visa ir pārāk. Arī pārāk daudz nemiera.
Nevajag oponēt, nevajag stāstīt, ka Jums jau tas ir tagad. Es to tāpat zinu. Šī ir mana ilūzija.
|
|