mēs visi redzam vienu un to pašu nebeidzamo sapni: aukstā un pustumšā istabā ienāk cilvēks, kuram nav muguras - viņam ir acis uz visām pusēm, mazas visuredzošas acis ar dzeloņiem līdzīgu skatienu, kurā atspoguļojas viss līdz šim notikušais, tas, ko esam centušies aizmirst un nolādēt, visi šie kauna un sāpju pilnie pazemojuma brīži, nodevības un cigarešu galiem piemētātās bērnības kāpņutelpas, saldkaislais izmisums par nokavēto kuģa atiešanu un bezcerības diktētie neprātīgie soļi lejup pagrabā, saplēstā vāze un nogalinātais kaķītis