Viss ir redzams

Tikai mieru – pasākums notika jau vakar, bet afišu ieliku, jo tīri glīta un es tur biju, pie tam pavisam negaidīti, uzzinājis par ko tādu tikai pusstundu pirms tam. Akordeona gan tur nebija, toties bija daudz citu interesantu instrumentu un piedalījās antireality, no kura tad arī to uzzināju, jau paralēli esot Kra + Rutas dekadentajā ballē uz jumta kaut kur VEF teritorijā. Bet, īsumā, es šādu mūziku labprāt klausītos nevis tveicīgā bārā, bet ierakstā vai guļot zālē kaut kur upes krastā, jo to tā arī laikam visvairāk atgādināja – tādu mierīgu, pašpietiekamu plūsmu, kura no tevis neko neprasa, bet vienkārši ir. Ļoti patika viesmākslinieces (?) skandētās kosmiskās tautas dziesmas jeb to skandēšanas fakts – tas visam piešķīra tādu garīgas tīrības "auru" vai es nezinu, kā to nosaukt. Pēc tam naktsputnu dejas zem atvērtajām debesīm likās tādas 128-vai-mazāk-bit, diez vai tu uztver tik subjektīvu asociāciju, bet kaut kāda morāla nepietiekamība jau nu tur virmoja noteikti, lai gan jumts pats par sevi bija atmosfērisks un cilvēki it kā simpātiski. Tur bija ļoti daudz alkohola un ļoti maz ēdiena, pēc kāda laika projektors fonā sāka rādīt hentai (japāņu bērnu porno), es sajutos iestagnējis savās komunikācijas problēmās, kamēr nezāle man sinhroni tulkoja Wolfsheim tekstus, bet vispriecīgāk bija skatīties uz nepazīstamiem cilvēkiem, kuri izvilkuši pāris kāšus sāka dziedāt un dauzīt ritmu līdzi kaut kādam ievilks uzliktam neomedīvalam. Varētu uzrakstīt vēl kaut ko, bet pietiks laikam, tā jau šitie ieraksti pārāk ievelkās – sāku no rīta, tad nevaru pabeigt domu, saglabāju kā privātu un, ja vispār pabeidzu, neviens to vairs neizlasa, izņemot retos piestaigātājus un, es nezinu, stalkerus, laikam. Ānujā, vēl pie Takas satiku kashadura, kurai tā arī nepavaicāju, vai viņa uzskata mani par lohu vai nē, sakautrējos, tāpat jau svarīgāk ir tas, ka es tā jūtos (kā lohs) viņas kontekstā, un vēl man kreisajai rokai "nez kāpēc" ir nolakoti nagi, plūmju krāsā, iedomājies?