Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Ziemas mūsu zemē tomēr ir un paliek pārāk garas - pat visskaistākās no tām. Man patīk ainava aiz loga, bet kaitina doma, ka pēc mēneša tā visticamāk būs ļoti līdzīga, varbūt pat pēc diviem, nedoddies, mēnešiem. Un var, protams, izdomāt visādas svinamdienas, īsos pārskrējienos doties pie draugiem, dzert karstvīnu, ēst pīrāgus, var gulēt zem divām dūnu segām, lēni malkot ingvera tēju, var mīlēties sveču gaismā, ai, visu ko jau var, bet tik ļoti, ļoti ilgam laikam izsīkst pat visbagātākā fantāzija. Pārējie gadalaiki toties vienmēr ir par īsu, lai visas tiem piedienīgās ieceres īstenotu. Un darīt tur nevar nekā.
  • Nu jā, bet, ja nav gara ziema, tad sanāk ļoti garš rudens.
  • es pat teiktu, ka ar decembri pilnībā pietiktu. Un tad uzreizām- maijs.
    • Tieši tā! Decembris un, labi, vēl pirmais, otrais janvāris - othodņakam. Pēc tam - sniegu nost un dajoš krokusus, sniegpulksteņus un kas nu vēl tur!
  • Tas tāpēc, ka jūs visi pārdevāt sniegadēļus. Līdz tam ziemas bija vēl tīri ciešamas.
    • Tās slapjās un pelēkās, kad nekas nemainījās no novembra sākuma līdz aprīļa vidum, arīdzan bija riebīgas.
  • nu, ja man būtu kalns blakus mājai, es par šo ziemu gandarīti berzētu roķeles katru dienu. Tagad tikai piektdienās un sestdienās. Lai gan arī manam lapsādas kažokam šis gadalaiks patīk.
  • šī īstenībā ir pirmā ziema, kad manā ķermeņa atmiņā ataust, ka līdz trešajai klasei tas bija mans vismīļākais gadalaiks. Un es sevi saprotu!
Powered by Sviesta Ciba