Mēģinādama pati saprast savu bezrūpību, kā ticamāko izskaidrojumu redzu iedzimto "procesorientāciju" apkārtējo vairākumam piemītošās "rezultātorientācijas" vietā. Esmu laimīga, ja labi jūtos šeit un tagad - tai ziņā pat budistu mūki varētu nākt no manis pamācīties. Ja man sagribas adīt, es adu, un pēc tam manā skapī gadiem mētājas nepabeigti adīkļi, jo process ir zaudējis pievilcību, bet rezultātu var sasniegt vienkāršāk, tobiš aiziet uz tirgu un nopirkt. Ja es mīlu un mīlēta jūtos, mani neinteresē, vai tas novedīs pie kāzām un bērniem. Mani nemotivē izredzes kādreiz saņemt "sūrā darba saldos augļus" - viss, ko esmu rezultāta vārdā mēģinājusi pasākt, novedis pie fustrācijas un sava mentālā ķermeņa izvarošanas. Es varu laimīgi sēdēt izgāztuvē un meditēt par krītošām rožu ziedlapiņām, līdz pat brīdim, kad man kļūst auksti un sagribas ēst - tad gan es došos kādas komfortablākas vietas un nodarbes meklējumos.
Un nav tas ne labi, ne slikti, ne pareizi, ne nepareizi.
Un nav tas ne labi, ne slikti, ne pareizi, ne nepareizi.
Populārākais teikums vakaros mums ar brāli ir: "Atkal nekas nav padarīts!!!!";>
Bet ļoti pazīstami gan. :)