[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 40 most recent ones recorded in
Cibas Galaktiskais Retorikas Čempionāts' LiveJournal:
| Thursday, August 22nd, 2013 | |
| 8:07 am [ventilatorz] |
Ābrams ‘Varenais Āmurs’ Demogrāiskais sprādziens Stienē "Stienis #30" 2045 gadā, kādā Stienes laboratorijā pie kāda īpaša projekta strādāja divpadsmit zinātnieki. Firmas kontaktinfo lasāmi šo zinātnieku vārdi, Jānis, Pēteris, Jūda un pārējie deviņi. Laboratorija atradās pilsētas nomalē, blakus veterinārajai klīnikai, bingo klubam un frizētavai. Nevienu viņi neuztrauca. 12 pērtiķu armija. Cūkas orgasms ilgst 30 minūtes. Neticami. Viņi strādāja pie šī projekta divus gadus, četrus mēnešus un divpadsmit dienas. Projektu viņi nosauca par "Stienis #30". Pēc pirmās procedūras, kas norisinājās pēc gada, astoņiem mēnešiem un divdesmit vienas dienas pacients mira. Viņa loceklis turpināja stienēt un pēc pirmajām erekcijas pazīmēm pacienta stienis bija tiktāl piebriedis, ka notika "būkš". Komanda nebija sagatavojusies šādam precedentam (vēma 5 no 12 pērtiķiem). Galu galā viņi nebija mediķi, bet biologi zaimotāji. Taču tika atrasts cits pacients. Tad atkal cits. Un cits un cits utt. Divus mēnešus pirms preparāta laišanas pasaulē norisinājās pēdējā procedūra, kuras laikā pacients orgasmu izjuta divdesmit septiņas minūtes un divpadsmit sekundes. Tas bija mazs orgasms cilvēcei, taču milzīgs orgasms cilvēkam. Tika atrasti sponsori - vietējais intīmpreču izplatītājs un gaļas pārstrādes ceha direktors. Gēnu inženierija, puzlis, šūnu piramīdas, viņus sauca dažādos vārdos, taču 2045 gadā viņi bija panākuši daudz. Viņi bija panākuši, lai cilvēks nenoveco - nekādu krunku, nekādas sausas, atbaidošas un nokarājušās ādas. Cilvēkiem vairs nevarēja noteikt vecumu. Tava māte varēja izskatīties jaunāka par tevi. Tas viss bija ārkārtīgi svarīgs cilvēces līdz pastāvēšanas priekšnoteikums. Un visi to saprata un cildināja tos, kas šo bija paveikuši. Arī iekšējie orgāni tikai mainīti. Taču tie tika mainīti reizi divdesmit gados un šī procedūra bija tik lēta, ka to apmaksāja pasaule. Orgāni, kā saprotams nāca no cūkām. 2015. gada novembrī gēnu inženierija spēra savu būtiski vissvarīgāko soli cilvēces attīstībā, t.b. atklāja cilvēces nenovecošanas priekšnoteikumus, tai pašā momentā visas pasaules valstis apvienojās kopīgā seminārā un svinot viena otras skaistumu nolēma, ka pasaulei vairs nav jābūt šķirtai, citiem vārdiem (Džozefa Nelsona vārdiem(Apvienoto Salu ģenerāļa)) sakot:" Mums šīs robežas ne sūda vairs nav vajadzīgas! Tagad, kad katrs no mums savā skaistumā un spožumā laistoties mīsim kopīgo zemi. Mēs vairs neteiksim, ka šī ir mana valsts un es to mīlu, jo tā ir valsts kurā esmu dzimis, bet teiksim šī ir mana pasaule un šajā pasaulē mani sūtījusi gēnu inženierija, uz kuru paļaudamies es nebaidos ne no slimībām ne arī no krunkām vai grumbām. Ļausim viens otram būt drāziena attālumā." Todien viņš skatuvi pameta aplausu un ovāciju pavadīts. Neviens nebija pret, pat nejuta to visu nākam, tas bija satriecošs veids, kā sekot līdzi stilam, šeit nedrīkstēja atpalikt - nevienam neko nespieda ar varu, katrs varēja brīvi izvēlēties, konfigurēt savu dabiski radīto ķermeni, vai nedarīt to. Tā kļuva gandrīz par rutīnu, cilvēce no gēnu inženierijas pieprasīja arvien vairāk un 2030 gadā šī inženierija bija vis plaukstošākā industrija pasaulē. Pužļi bija populārāki par Dieviem, aktieriem un mūziķiem. 2045 gada vasarā divpadsmit zinātnieki no Stienes strādāja pie kāda svarīga projekta. Cilvēks skauda cūku un tas bija jāatrisina. Tika radīts preparāts, kas ļāva cilvēkam no stieņa nesa ilgāku prieku, precīzāk aptuveni divdesmit astoņas minūtes. Bet nebija padomāts līdz galam - cūkas atriebība bija nāvējoša cilvēces genofondam. Sievietes sāka dzemdēt cūkas un cilvēce juta, ka tas būs neatgriezeniski, jo preparātu bija izmēģinājuši vairāk kā 84% pasaules iedzīvotāju. Iesākumā cilvēce nesaoda briesmas. Taču 2048. gada rudenī kapitulēja cūkgaļas pārstrādes industrija, tā sakot, ētisku apsvērumu dēļ. Pēdējos četrsimts gramus cūkas šķiņķa nopirka kāda, agrākās Francijas dienvidos dzīvojoša, kundze vārdā Žizele. Sievietes atteicās uzturā lietot cūkgaļu, bet kungiem, kungiem vienkārši bija pretīgi noskatīties uz dzimstošajiem mazuļiem. Pie tam šīs cūkas mutējās. Iesākumā tās vēl likās cilvēkveidīgas, taču pamazām tās dzima arvien agresīvākas. Cūkas juta riebumu, ko tām veltīja vecāki, kuru skumjas ieraugot šos izdzimteņus bija neaptveramas. 2060 un 2062 gadu mijā cūkas izveidoja savu koloniju centrālāzijā, bijušajās PSRS un Ķīnas teritorijās, apgalvojot, ka tur viņas jutīsies tuvākas savai izcelsmei. Tur tās sapulcināja gandrīz visas savas pieaugušās biedres. Tās dzima neticamā ātrumā. 2070 gada ziemā cūku īpatsvars jau divarpus reizes pārsniedza cilvēku īpatsvaru. Šīs cūkas sevi atražoja piecas reizes ātrāk par Dieva radītajām. Karš sākās 2075 gada decembrī, kad cūciskais tajās beidzot ņēma virsroku pār cilvēcisko. Nevarētu teikt, ka ar cilvēkiem bieži vien nenotiek tāpat. |
| 8:06 am [ventilatorz] |
Kāpēc tu necieni manu kreatīvu? ( Mans kreatīvs ) |
| Monday, August 19th, 2013 | |
| 8:07 am [devour] |
Labrīt šajā brīnišķīgajā pirmdienā. Savu māksliniecisko talantu mums gatavojas demonstrēt... Ābrams ‘Varenais Āmurs’ pret Sebastianu ‘Melkuli’! Viņu darba tēmai jābūt - Demogrāfiskais sprādziens Stienē Un... Ģirts ‘Jodelētājs’ pret Rēziju ‘Balto Frēziju’! Viņu darba tēmai jābūt - Kāpēc Tu necieni manu kreatīvu?! Darbi jāiesūta līdz 4dienas 6iem rītā. Veiksmīgu visiem PIRMDIENAAAAAAAAHu. |
| Thursday, August 15th, 2013 | |
| 8:09 am [devour] |
Tātad. Atklāju visas nākamās kārtas tēmas. Iespējas, jau sākt plānot, kas par kuru tēmu būtu sakāms... Kur es liku savas kedas? Viscilvēcīgākais jenots uz Zemes. Virsaiša Nameja Smartfouns. Mani vecāki – Sātans! Demogrāfiskais sprādziens Stienē. Gaļas mētelītis. Kafejnīcā zagtas karotītes. Kāpēc Tu necieni manu kreatīvu?! Ēnu dienu proktologa kabinetā. Uz pirmdienu tēmas gatavojas jau saņemt. Ābrams ‘Varenais Āmurs’ un Sebastians ‘Melkulis’ kā arī Ģirts ‘Jodelētājs’ un Rēzija ‘Baltā Frēzija’ |
| Monday, August 12th, 2013 | |
| 8:18 am [devour] |
LABRĪĪĪĪĪĪĪT PIRMDIENĀAĀĀAAĀ! Iepriekšējā raundā uzvaru izcīna Cibiņš B! Malacis! Tālākais rīcības plāns... Tātad. Līdz 4dienai salozēju jaunos pārus un dalībniekiem uz e-pastiem izsūtu viņu jaunos kodavārdus. 4dien ielieku tēmas, kuras būs šajā kārtā un jau pasaku, kuriem gatavoties saņemt tēmu pirmdienā. Visiem veiksmīgu pirmdienu. |
| Thursday, August 8th, 2013 | |
| 6:42 am [devour] |
|
| 6:38 am [ventilatorz] |
B SMScredit ir manas vienīgās nopietnās attiecības Bērnībā mēs ar draugiem bieži gājām uz jūras malu barot kaimiņu govis ar zivīm. Mazapdzīvotajā Liepenes apkārtnē govis savā nodabā mierīgi siroja pa vietējām pļavām, mežiem un piemāju puķu dobēm nekaunīgi ēdot visu, ko vien spēja aizsniegt ar savām garajām mēlēm. Viena no kaimiņu tantēm reiz stāstīja, ka govs esot iebāzusi galvu pa viņas virtuves logu, notiesājusi rosola bļodas saturu un pa virsu uzdzērusi morsa glāzi. Viņa nebija vienīgā, kas stāstīja dažādas leģendas pa govju nekaunību, bet es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no tām bija izdomātas. Patiesībā neviens necieta govju īpašnieku - veco Kārkliņu Jēzupu, un centās viņa vārdu apmelnot visos iespējamos veidos. Jēzups bija labs onkulis, katru reizi, kad gāju garām viņa mājām es tiku pacienāts ar bonbongām. Barību govīm mēs ar draugiem pa kluso spērām no mana tēva loma. Tajos laikos zivis burtiski pašas lēca laivā, zvejnieku dzīve bija viegla un mierīga. Vēl tagad atceros kūpināto lucīšu un sālītā laša garšu. Toreiz zivīm bija pavisam cita garša, to i nevar salīdzināt ar to parodiju kas pieejama mūsdienu lielveikalos. Govju barošana bija viena no mūsu mīļākajām izklaidēm. Kā apburtas viņas skrēja pie jūras smiltīs nomestajām zivīm, grūstīdamās ar saviem raženajiem rumpjiem, cīnoties par iespēju notiesāt pēc iespējas lielāku zivi. Kopš sevi atceros man vienmēr ir paticis skatīties kā govis lēnām un mierīgi ēd. Patiesībā jau ēšana ir gandrīz vienīgā lieta ar ko tās nodarbojas savas nožēlojamās dzīves laikā. Mūžīgi kustīgā govs mute man asociējās ar kaut ko mediatīvi mistisku. Pārveidot zivis par pienu, govis ir vienīgie radījumi, kas ir spējīgi uz šādu maģiju. Un tās acis, tās vienmēr bija pateicības pilnas, pat šķita, ka tās nedaudz labsajūtā asaro. To, ka Lelde mani nemīl, es secināju jau mūsu trešajā randiņā. Viņa stundām ilgi varēja stāstīt par ārzemju ceļojumiem, svešu zemju smaržām un glaunu restorānu ēdienkartēm. Katru reizi runājot par ēdienu viņas seja pārvērtās, kļuva baudkāra un kaislīga, rokas viņai pašai nemanot pieskārās kaklam. Mūsu attiecības šādā veidā turpinās jau 3 gadus. Pēc darba mēs satiekamies ēst, Lelde man stāsta, es skatos un baudu. Pēc tam klusējot dodamies uz īrēto dzīvokli skatīties televizoru un nodarboties ar seksu. Es nekad nebiju domājis, ka iemīlēšos resnā sievietē. Šādas jūtas es nekad neesmu izjutis pret kādu citu, citas ir nepilnīgas, viņām kaut kas pietrūkst. Seksa laikā Lelde nekad neskatās man acīs, viņa vienmēr novēršas, un šķiet, ka pārdomā kādu dziļu domu. Bet es ieķēros un ieslīgstu viņas apaļīgajās miesās, un gremdējos tajās līdz esmu apmierināts. Lelde atļauj. Mēs sēdējām ne pārāk dārgā Parīzes ēdnīcā. Lelde lēnām, bet meistarīgi rīkojās ar galda piederumiem, uzmanīgi sagrieza katru frī kartupeli un karbonādes gabalu. Pa mazam gabaliņam lika to mutē, kārtīgi sakožļāja un norija. Es nespēju no viņas novērst skatienu, katrs mirklis kad pa viņas barības traktu lejā nogāja kartupeļa gabaliņš manī izraisīja neaprakstāmu baudu. - "Garšīgi, tas patiešām ir garšīgi, gluži tā pat kā toreiz, kad es biju Orleānā un kopā ar..." - Viņa tikai stāstīja un stāstīja, bet es neklausījos, bet tikai skatījos viņas lūpu kustībās. - Ēd vēl, ēd, visi mani iekrājumi un smsKredīts ir šī mirkļa vērts. Tu pat nespēj iedomāties kā es tevi šovakar mīlēšu. - Pie sevis nodomāju. |
| 6:37 am [ventilatorz] |
A SMScredit ir manas vienīgās nopietnās attiecības. Slavas zenīts viņam bija jau aiz muguras, neskatoties, ka tikko bija sasniegts trešais gadu desmits. Savās ilūzījās viņš vēl kavējās pagātnē, kad skatuve un mūzika bija viņa dzīvesveids. Viņš kavējās laikā, kad sirdī bija iekritusi jaunuve, viņa lielā mūža mīla. Viņš vairāk kā gadu bija gaidījis līdz tiks viņas biksītēs, taču jaunuve bija dieva gūstā un nedevās baudpilniem mirkļiem pirms kāzām. Sirds lūza, jo jaunuve nespēja pieņemt viņa liderīgo dzīvesveidu un nosolījās stāties attiecībās tikai ar godīgu cilvēku. Un viņš krita. Ar katru dienu zemāk un zemāk. Gāja nedēļas un gadi. Seja bija knapi saskatāma, to klāja gadiem nekoptā bārda, vietām varēja manīt cigarešu pelnus un citas, nenosakāmas izcelsmes, druskas. Mati jau sen bija sapinušies ērkulī, neskatoties, ka māte caurām dienām pārmeta dīkdienību, jā, viņš savos trīsdesmit gados vēl dzīvoja pie vecākiem. Viņš jutās kā visnelaimīgākais cilvēks pasaulē, izņemot tos brīžus, kad viņš ļāvās zāles dūmam un alkoholam. Tad viņā pamodās vājš cerību stars, ka reiz viss būs labi. Pēc neskaitāmiem mēģinājumiem nostāties uz pareizā ceļā, viņa cerības gruva. Vecāki jau sen bija pārstājuši aizdot viņam naudu. Viņš nopluka vēl vairāk, līdz lētam alkoholam un tikpat lētai uzvedībai. Reiz gāju viņam garām, tur viņš sēdēja uz trotuāra malas, atvērta soma, plastmasas pudele ar nenosakāmu šķidrumu novērsa manu uzmanību no visa pārējā. Sveiks, es noteicu. Sveiks, saņēmu vāru atbildi. Kā sokas? Palīdzēsi man aiziet līdz mājām, man ir jāpagarina sms kredīta termiņš, laika vairs nav daudz, palīdzēsi? Jā. Es aizvedu viņu līdz mājai, durvis atvēra viņa māte un pēc pāris sarunu minūtēm vien noteica, ka vienīgās nopietnās attiecības viņam ir ar sms kredītu. Nožēlojami. |
| 6:36 am [devour] |
Pārliecinošu uzvaru izcīna anonīmais Cibiņš ar kārtas skaitli 9! Apsveicu. Malacis. |
| Wednesday, August 7th, 2013 | |
| 7:16 pm [devour] |
Hei. Moš nobalsot ventilatorā, jo pēdējā diena? A moš nē? Nezinu. Izdomājiet paši... |
| Monday, August 5th, 2013 | |
| 8:09 am [devour] |
9 pret 18 Balsošana par darbiem notiek pie šī posta iedrukājot sava favorīta kārtas skaitli. Balsošana beidzās 4dien 6os no rīta ^_^ 17 tiek tālāk automātiski. Malacis! Vakardien, kad 16 atgādināju, ka jāraksta darbs viņam šis bija sakāms : [2013.08.04. 19:57:11] 16: esmu pārdzēris jēgu šajās brīvdienās un pārdrāzis arī nav spēka vispār :D |
| 8:01 am [ventilatorz] |
17 Andrej - piemet malku! Skumjš, bet anekdōtisks atgadījums iz vasaras pēdējā bruņinieku turnīra Andrejs jau sen bija ievērojis Irbi. Un tur jau arī bija ko ievērot! Slaikais un lokanais ķermenis, skanīgie smiekli, un tie mati, tie tumšie matu viļņi, kuros ij noslīkt nebūtu nekas nepatīkams. Bet matu viļņus Irbe parasti atbrīvoja tikai vakaros, pa dienu tie bija rātni savaldīti biezā bizē, jo tā tomēr ir autentiskāk. Un vispār jau Irbes īstais vārds bija Natālija, taču tā viņu te neviens nesauca, jo tas nebija autentiski. Andrejam gan īstais vārds bija Andrejs, šajā gadījumā neviens par autentiskumu nepiesējās. Ai, un vispār, bļ@, visa tā autentiskuma dēļ Andrejam šodien bija apsārtušas acis, jo brilles tomēr pie senā tērpa nepiestāv, nākas mocīties ar kontaklēcām. It kā jau nebija obligāti, zināmi ļaudis no citiem klubiem nēsāja brilles uz nebēdu, bet tie arī bija visādi skaisti un stipri cilvēki, vai vismaz savu amatu labi protoši, tādēļ viņiem neviens īpaši nepārmeta. Bet Andrejs mums bijas tas neveiksmīgais gadījums, kad rokas aug no pakaļas, turklāt tās ir tik tievas un izstīdzējušas, ka zobinu rokās nenoturēt. Tāpēc Andrejam vajadzēja vismaz autentiskumu, jo autentiskums te tomēr skaitās seksīgi. Andrejam arī tā šķita, sevišķi seksīgi viņam likās tās autentiskās meičas, kuras zem saviem linu paltrakiem nenēsāja apakšveļu. Jāatzīst gan, ka Irbe šajā ziņā nedaudz grēkoja, bet tas nekas, jo Andreja apsārtušajām acīm jebkas, ko darīja Irbe, bija seksīgi. Un tagad vakarā viņa beidzot bija fiziski tik tuvu Andrejam kā vēl nekad - viņi sēdēja abi pie viena ugunskura, Irbe skanīgi smējās, un tumšie mati valdzinoši viļnojās pār viņas pleciem un muguru. Andrejam aizmiglojās skatiens. Stulbās lēcas, sākušas grauzt vēl vairāk! “Mazais, tu raudi?” Irbes balss. Irbes balss, kas kaut ko saka Andrejam. “Nē, man lēcas, nu, šitās, kontakt- ,” “”Eu, Andrej, piemet malku!” iesaucās Raženais, Andreja kluba lielākais un stiprākais bruņinieks. Andrejs paklausīja un devās pēc malkas ugunskuram. Ja tev kaut ko saka tava kluba lielākais un stiprākais bruņinieks, tur pretī runāšana nav iespējama. Nākdams atpakaļ ar klēpīti malkas Andrejs noskatījās, kā Raženais aiziet ar klēpīti Irbes telšu virzienā. Andrejam pār vaigu noritēja asara. |
| 7:59 am [ventilatorz] |
18 KANONIZĒT MĀRTIŅU FREIMANI! Īsumā - kristību grāmatiņā ir rakstīts, ka piederu pie katoļu baznīcas (kas man nepatīk), atmiņā rakstīts, ka neraudāju par Mārtiņa Freimaņa aiziešanu, tad nu lai pievērstos šim tematam ar cieņu un nevienu no abām iesaistītajām pusēm neaizvainotu, vienkārši aplūkošu, ko internets domā par Mārtiņa Freimaņa kanonizāciju: ( google images uzskata tā: ) |
| 7:56 am [ventilatorz] |
9 KANONIZĒT MĀRTIŅU FREIMANI Pusdivos dienā, pirmdienā ekspertu darba grupa savācās uz kafiju un klačām. Bija skaidrs, ka šeit notiek īstā spriešana un pieņemti pareizākie lēmumi. Piemēram, piektdien pa vidu sarunām par nedēļas nogales plāniem tika nolemts, ka nepieciešams Latvijas Kultūras Kanona* mūzikas sadaļā ietvert arī kādu populārās mūzikas autoru. Viens otram svēti apsolījušies pa brīvdienām apdomāt kurš būtu vispiemērotākais komponists, eksperti devās kur nu kurais - kurš makšķerēt uz Sasmaku pie bratāniem, kurš cept desas savā mazdārziņā, kurš palīdzēt sievasmātei izpļaut ābeļdārzu. Diskusija izvērtās diezgan dzīvīga, tika saukti dažādi uzvārdi, bet kopsaucēja nekāda. Orests Silabriedis ierosināja, ka jāsaraksta lapiņas un jāvelk no cepures. Visi kaut ko saskribelēja un nolēma ka Kanonā rakstīs vai nu pirmo vai pēdējo lapiņu. Ekspertu darba grupas vienīgā dāma Gunda Vaivoda vilka un izvilka Mārtiņu Freimani. Sākās kaut kāds ārprāts. Cits teica, ka šis esot vislabākais variants, bet nespēja pamatot kamdēļ, cits savukārt bārās, ka tas būtu nepieļaujami un kurš vispār iedomājies ko tādu uzrakstīt, un joki mazi, un ko par mums padomās. Visas lapiņas Gunda neizlasījusi salidināja miskastē un trīcošām rokām vēra vaļā pēdējo. Te dzimst vēsture, te izšķiras likteņi. - Paldies, Dievam, Raimonds Pauls! ____________________ *Latvijas Kultūras Kanons. Latvijas kultūras kanons līdzīgi kā citās Eiropas valstīs izveidots kā izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. Kultūras kanonā iekļautas Latvijas kultūru raksturojošās vērtības dažādās mākslas jomās, ar kurām lepojamies un kurām vajadzētu veidot ikviena Latvijas iedzīvotāja kultūras pieredzes pamatu, nodrošinot piederības izjūtu Latvijai. Kanona diskurss saistāms ar kultūras atmiņas jēdzienu, kas skaidrojams kā cilvēku grupas, noteiktas kultūras pārstāvju kopējas zināšanas noteiktā brīdī. Tādējādi var teikt, ka kanons ir līdzeklis šādas kopējas kultūras atmiņas radīšanai un izplatīšanai. Kanons savā ziņā ir institucionalizēta kultūras atmiņa. |
| 7:54 am [devour] |
Ar β balsīm pret λ uzvaru izcīna Cibiņš ar kārtas nr. 25. Malacis un tā. |
| 7:52 am [devour] |
AIZIET! Pēdējais trijnieks mums nolasījies! A pret B pret C tēma - SMScredit ir manas vienīgās nopietnās attiecības Darbi jāiesūta līdz 4dienas 6iem rītā vai nu uz e-pastu, vai nu jāiepukstē šeit! Lai kreatīvs ir ar jums! |
| Thursday, August 1st, 2013 | |
| 6:37 am [devour] |
|
| 6:36 am [ventilatorz] |
25 JA NU MAN UZ GALVAS UZKRĪT OLA Tūtarciemā jau trešo diennakti pēc kārtas vienīgajā krogā valdīja baisa jezga. Neviens pat tā īsti neatcerējās, kurš, kad vīri jau bija krietni iesiluši, izteica šo baiso jautājumu: - Kas bija pirmais, vista vai ola? Vislielākās aizdomas krita uz klibo Ješku, kas gan mierīgi snauda zem sola pašā tumšākajā istabas stūrī un par sevi atgādināja tikai reizēm skaņi un šaušalīgi iekrācoties. Taču tā īsti neviens par to neuztraucās, šāds disputs nebija Tūtaros noticis kopš iepriekšējās reizes, kad resnais Pāvils mēģināja citēt no galvas vēstules korintiešiem, kamēr cienīgtēvs, uzkāpis uz raupji tēstā ķebļa, kliedza tā, ka tuvāko māju suņi sāka gaudot un nerimās līdz pirmajiem rīta gaiļiem. - Stulbeņi, tā ir Zālamana augstā dziesma! - taurēja cienīgtēvs, turoties pie talāra, lai nenosvemptos. Toreiz gan līdz ar rīta gaismu tika rasta patiesība, jo Ķērsta, nākot pakaļ savam laulenim, kam bija jādzen govis laidarā, padzirdējusi, par ko gan visi raženie kungi gatavi viens otram vai rīkles apgriezt, nikni nošņācās - Stulbeņi!, un aizklunkurēja uz māju pēc nodriskātās, vēl no vecāsmātes mantotās Bībeles. Šoreiz glābiņš pie apvāršņa nebija redzams. Sievas stāvēja ap krogu un lauzīja rokas, mazie bērni ķērās tām svārku strēbelēs, kamēr lielākie, galvu nepacēluši, urbās cauri skolas niecīgās bibliotēkas pašiem tumšākajiem pakšiem - lai taču tēvi vienreiz padzird grāmatu patiesību un nāk mājās. Pēterītim no sākuma pat nebija ne mazākās domas palīdzēt tēvam. Vismaz beidzot no viņa mājās bija miers. Māte, padzirdējusi par kārtējo ieilgušo diskusiju, neko neteikdama savāca mazās māsas un devās sērst uz kaimiņciemu pie sen neredzētajām draudzenēm. Līdz ar to Pēterītim palika brīvas rokas un brīva vaļa. Pirmo dienu viņš pavadīja visnotaļ lietderīgi, joņodams ar kaimiņu krančiem, lasīdams dēles no tuvējā grāvja, kā arī iztukšojot visu pieliekamo. Otrajā dienā Pēterītis izdomāja, ka ies izjāt ar vienīgo zirgu, kas jau sen bija atvadījies no atmiņām par to, kā būt rikšotājam. Tomēr vēders sāka kurkstēt, un līdz ar to vairs prieka nekāda. Grauzdams pēdējo maizes doniņu viņš ielīda gultā un stingri nolēma - būs tam vecajam muļķim jāpalīdz.Varbūt atnāks mājās, omleti uzceps. Saticis savus draugus, kam no lasīšanas jau acis sārtojās un pirksti smeldza no lapu šķirstīšanas, Pēterītis saprata - ar grāmatām aršanas nebūs. Acis piemiedzis, viņš skatījās uz izsvaidītajām grāmatām un vienā no uzšķirtajām lapām pamanīja Ņūtona vārdu. Heirēka! - pie sevis nočukstēja Pēterītis. Un devās uz kūti. Noslēpies zem laktas viņš gaidīja, kas viņam uzkritīs uz galvas. Sēdēja un gaidīja, un klusībā pie sevis štukoja: - Ja nu man uz galvas uzkrīt ola... tad es viņiem visiem parādītu. Tad uzzinātu, kas bija pirmais. Tad tētis ar mani lepotos un klibais Ješka roku spiestu... Un gluži negaidot Pēterītis cieši iemiga. Sapņos viņš redzēja dinozaurus ar vistu knābjiem, milzīgas uz divām kājām joņojošas olas, ābolus, kas stāstīja par gravitāciju, vecu vīru, kas, bārdai plīvojot, pa gaisu svaidīja salmu kušķus, lai atbaidītu mērkaķus. Miegā Pēterītim raustījās kāja, pa vaigu bija notecējusi siekala, neveikli atbalstīto kaklu pamazām jau rāva krampī. Bāc! Kaut kas mīksts viņam piezemējās uz galvas un Pēterītis pamodās. Grāba ar roku matu kodeļā, rāva, šis kaut kas pīkstēja, raustījās... - Tfu, tu, stulbā žurka -, pie sevis nopukojās Pēterītis. Un devās uz gultiņu, pie sevis murminot: - Jā, šoreiz nekas. Bet, ja man uz galvas uzkristu ola... |
| 6:34 am [ventilatorz] |
1 Ja nu man uz galvas uzkrīt ola Līst.. Pretīgi, auksti, pelēki... līst. Polārās mitrenes dzīro. Ja lietus sakrīt ar Velzebuba K4 ieiešanu Pluskainā suņa zvaigznājā caur pakaļkājas asi, ir viņu riesta laiks. Tiek dedzināti upuru ugunskuri (kas ir mazi, nīkulīgi un baisi dūmo, jo viss taču ir slapjš) un dejotas riesta dejas. Par laimi (sevišķi potenciālie upuri priecājas), šāda sakritība notiek aptuveni reizi 274,3 gados. Šoreiz paveicās. Trajektorija nesakrita par 3 grādiem. Nākamā līdzīgā zvaigžņu un komētu sastāšanās paredzama tik pēc 147,1 gadiem. Tas tomēr nelīdz mitrenēm dzīrot. Katrs ilgstoši pelēkais un lietainais ir viņu laiks. Šobrīd mani pētniecības traktāti "kā nekļūt par polāro mitreņu upuri" vairs nebūs aktuāli. Tādi tie kļūs pēc 147,05 gadiem. Jāuzraksta testaments. Bet ja nu viņi gadijumā maina savas svētās tradīcijas, pačukstēšu priekšā- uzmanieties no olām. It sevišķi puvušām! Mitrenes apmētā savas pārliecības pretiniekus ar puvušām olām un tos, kuriem veiksmīgi trāpīts pa galvu, savāc kā upurus saviem ugunskuriem. Upurim faktiski pāri nodarīts netiek, bet stāvēt lietus laikā uz dūmojošu zaru kaudzes ir gluži vienkārši apnicīgi... |
| 6:28 am [ventilatorz] |
|
