Cibas Galaktiskais Retorikas Čempionāts' Journal

Tēma: "Pēterīša šokējošās izdarības astrālajā plāksnē."
DORA

Hanss aizpīpēja vēlvienu cigareti un nervozi paskatījās uz savu pārinieku, kurš sķietamā mierā vadīja zilo policijas Opel Kadet pa Berlīnes ielām.
Hanss zināja kurp viņi brauc un zināja kādēļ. Tas viņu darīja nervozu, jo šī bija tikai otrā darba nedēļa šajā policijas iecirknī un viņš labprāt būtu palicis strādāt savā mazpilsētas policijas iecirknī, tikvien, ka Dora gribēja pārcelties uz lielpilsētu, jo viņai bija apnicis viss tajā draņķa pilsētelē - viņa bija izsalkusi pēc skaistiem vakariem restorānos un pļāpām ar savām studiju biedrenēm.

-Kā tu vari būt tik mierīgs, zinot kas mūs tur sagaida?", Hansss vaicāja savam pāriniekam, nervozi ievelkot dūmu no cigaretes.
-Kā tu zini ka es esmu mierīgs?" pārinieks atvaicāja.
-Tu izskaties mierīgs.
-Izskats neko nenozīmē. Izskats ir maldinošs un ikviens, kas pieprot savu darbu, zin kā noslēpt tā radītās emocijas un noslēpt tās aiz pavisam ikdienišķa pilsoņa maskas. Gluži ka tas nelietis, ko mēs mēģinam notvert jau gadiem. Viņš zin ko viņš dara un viņš zin kā to izdarīt, lai paliktu neatmaskots.
-Kā viņš panāk to, ka nav ne mazākā pieķeršanās punkta? Kā var būt, ka cilvēks aiz sevis neatstāj nekādas pēdas?
-Cilvēks! Tu saki cilvēks! Es neesmu pavisam drošs ka tas ir cilvēks, ko mēs mēģinam notvert.

Hanss aizsmēķēja vēlvienu cigareti.

-Kas tad?
-Es vadu šīs lietas izmeklēšanu jau desmit gadus. Es zinu, ka cilvēks nebūtu spējīgs paveikt ko tik ļaunu. Mūsos ir iekodēta morāle un nekas nespēj to izdzēst. Visi sērijveida slepkavas ir pretīgi, bet analizējot viņu rīcību ir iespējams sataustīt kaut nelielas morāles paliekas.
-Varbūt, ka viņš ir jucis, neprātīgs!
-Jā, bija tāda teorija, bet jukuši cilvēki pieļauj kļūdas. Pat ģēniji pieļauj kļūdas. Šie gadījumi ir kautkas unikāls - viss ir perfekts, sterils līdz pretīgumam.

Hanss saviebās, atceroties ainu pirms nedēļas, kad viņi uzlauza viesnīcas durvis. Nummurs 66, samaksāts sešas dienas uz priekšu ar lūgumu netraucēt.
Neviens neko aizdomīgu nebij pamanījis, bet kāds no viesnīcas iemītniekiem sūdzējās par jokaino smaku no istabas un īpašnieks izsauca policiju.
Kad viņi ieradās un uzlauza, no iekšpuses, aiznaglotās durvis viņu acu skatam pavērās pavisam normāla vienīcas istabiņa. Nekā neparasta, izņemot loti stipro mirtes un cipreskoka smaku. Hanss todien visu piefiksēja savā Leica kamerā, fotografējot visu pēc kārtas. Brīdī, kad viņš fotografēja aizdomīgu plankumu griestos virs gultas, kamera izslīdēja no rokām. Viņš pieliecās to pacelt un iekliedzās: "Ak dievs! Šeit! Visi šeit!"

Kad ar lielu piesardzību gulta tika pārvelta aukšpēdus viņu skatam pavērās balts palags ar asinīm veiktu uzrakstu:

ALEISTER CROWLEY IST NICHT TOT!*
/Peter/

Palags tika noņemts. Iestājās klusums.
Pie gultas matrača ar aprūsējušām naglām bija piespraustas dažādas cilvēka ķermeņa daļas.
Plaušas, tad smadzenes, tālāk sekoja nieres, akna un dzemde. Visu to noslēdza seši sešās vietās salauzti pirksti, sarindoti sešās līnijās.
Tad Hanss iesaucās: "Viņai tak nebij vairāk kā 6 gadi!"

Visas tās atmiņas jaucās vienā milzīgā putrā un Hanss nespēja saprast, kā viņa pārinieks visu šo necilvēcību spēj šķitināt nesatricināmā mierā. Dažubrīd viņam pat šķita, ka Alex darīja šo darbu ar tādu kā baudu. Visā viņa uzvedībā bija kautkas mistisks, ļauni auksts.. sātanisks?

-Atceries, Alex, to dienu, kad bijām pie taviem vecākiem un tavs tēvs bij pietesies līdz neprātam un sāka gramstīties gar Dooru.
-Haha, jā - piedod, vecīt, viņš dzer jau desmit gadus no vietas un saprāta viņam pavisam nedaudz palicis.
-Ai, viss kārtībā! Bij smieklīgi. Ak jā - kādēļ tavs tēvs visu vakaru sauca tevi par Peter?
-Tiešām? Neatceros..

[...]

__________________
*ALESTERS KROVLIJS NAV MIRIS!