— Nu ko, – nopūtās T. – piesēdīsim?
— Tā jau tradīcija prasa, – pasmaidīja D.
Taisnības labad gan jāpiezīmē, ka abi varoņi jau sēdēja. Pa kāda Zolitūdes pavisam parasta nama pavisam parastu logu pavērās skats uz pavisam parastu pagalmu. Aiz loga, pavasara saulītē, skraidīja kaimiņu puņķutapas, ceriņkrūmā vietējā skolu jaunatne iemēģināja tabakas burvību, maigs vējiņš dzenāja pa trotuāru vakardienas presi, bet mūsu varoņu sejās bija jaušamas skumjas. D. klusībā apcerēja priekšā stāvošo Ceļu, T. prāts meta neizsekojamus līkločus pa jaunības tekām, kaķis, kurš pinās turpat zem galda, kā ierasts, nedomāja neko.
( ... )