|
Marts 14., 2007
deniss
| 13:18 - Elvis has left the building
|
Comments:
Nez, kamdēļ mums piemīt tā drausmīgā tieksme sevi nepārtraukti žēlot un ieviest "pastāvīgās apdraudētības" stāvokli. "Izmirstam, izmirstam..." Šais pašos vārtos- ja tie, kas tik traki klaigā par latviešu izmiršanu, ņemtu visas lietas savās rokās, tad drīzumā mums būtu milzonīgs skaits daudzbērnu ģimeņu, kurās patriotiska audzināšana svinētu uzvaru pār skeptisku attieksmi pret karojoša nacionālisma izpausmēm.
Nē, es atzīstu, ka paši letiņi vainīgi - visu priekšā galvu liec. Ja neliektu, tad nebūtu mums tāds stāvoklis, kāds tagad ir...
Kas ir tas stāvoklis? Kas? Jo pagaidām nevienu argumentētu paskaidrojumu neesmu dzirdējusi. Jā, ir Latvijā švaki ar dzimstību (visā vecajā kontinentā gan ir līdzīgi, par atsevišķiem izņēmumiem nerunāju). Jā, no valsts ir izbraukuši tikai 2004.gadā ap 30-50000. Jā, mums ir 30-40% krievvalodīgo. Un? - Tas, ka mūsu politiķi ir absolūti nejēgas un neprot aizstāvēt savu vēlētāju intereses Brislē. Nu, tā ir arī pašu vaina. Kāda tauta, tādi tai vadoņi. - Tas, ka mums nav valsts attīstības stratēģijas, ir tikai mūsu 100 gudro (un ne tikai viņu) nopelns. - Tas, ka mums visam ir nepieciešamas komisijas, valdes, pārraudzības iestāde...Nu, ja kaut dažas no tām tiktu veidotas kritiski apzinot situāciju, mēs varbūt dzīvotu citādā valstī. Tieši tāpat ir ar dažādām valsts veidotām sociālajām programmām (ieskaitot integrāciju).
Taču tas viss ir tā, mēle ieniezējās. Jautājums par tautību jau sen ir izsmelts, te palikušas tikai emocijas un vēlme pakašķēties. Un kā jau parasti nacionālā naida kurināšanai vienmēr ir kāds avots. Un kāds, kam viss šis jau no aizlaikiem ir izdevīgi.
Piemēram tas stāvoklis, ka gandrīz nekur nevar strādāt (izņemot varbūt par melnstrādnieku, un arī ne visur), nemākot krievu valodu. Un tie apnicīgie "A možna pa russki?" Un vēl daudz citu gadījumu un situāciju.
Hmm, tas, kas mani (piedodiet egoismu) visvairāk šajā diskusijā interesē, ir apzināšanās un godīguma sastāvdaļa (atvainojos par iespējamo liekulīguma pieskaņu). Proti, ja Latvijā ir ap 30% krievvalodīgo un viņu ieguldījums ekonomikā ir uj, cik manāms, tad ir tikai pašu interesēs šo valodu prast. Kaut gan labi, lai šis arguments šķiet muļķīgs. Protams, var teikt, ka Krievija vienmēr būs tur, kur tā ģeogrāfiski ir, un, lai kā arī mums gribētos augstu celt galvu (lasi:degunu) un klaigāt par savu neatkarīgumu, tās interešu sfērā mēs esam. Ja tā pavisam nopietni, jebkura valoda ir bagātība. Valodu pārzināšana atver ceļu uz pasaules pārzināšanu. Jā, starp citu, par to "а можно по русски". Ja tā ir tava izvēle nerunāt, tu zaudē iespējas. Man šķiet muļķīgi ieņemt noteiktu stāju un augsti paceltu galvu klaigāt par latviešu tautas izmiršanu, jo, redz, krievu valoda tiek uzskatīta par nepieciešamu darba iegūšanai. Sakiet, lūdzu, ko Jūs ieteiktu darīt ar tiem 30%? Izsūtīt? Piespiedu kārtā nosēdināt atpakaļ skolu solos un likt kaut vai iezubrīt latviešu valodu? Man varētu pat būt skaidrs Jūsu satraukums, taču sakiet lūdzu, vai ir kāds risinājums? Es tādu neredzu. Vecākā paaudze diez vai vairs iemācīsies latviešu valodu (tie, kas to ir vēlējušies, ir iemācījušies un sekmīgi nokārtojuši valsts valodas eksāmenu). Savukārt jaunākā, īpaši tie, kas rūpējas kaut nedaudz par savu nākotni, runā latviski. Lai būtu, akcents ir, varbūt ir kļūdas garumzīmju un uzsvaru lietojumā, bet runā taču. Ir gan viens jautājums, kas man jau ilgāku laiku nedod miera. Vai jebkuras svešvalodas prašanas pieprasījums ir latviešu valodas statusu pazeminoša? Kamdēļ gan maz ir tādu, kas klaigā, kad lielā daļā darba piedāvājumu angļu valodas pārzināšana ir obligāta prasība, lai šo darbu saņemtu? |
|