Members

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Oktobris 24., 2014


watt
10:22
Pie jautājuma, ka varētu strādāt (neiet pensijā) līdz pat nāvei.

"I have a hard time recognizing that I’m 84, almost 85. I’m in complete denial, which I think is extremely useful. Of course from time to time I allow myself to be aware of it, but it’s not something that I dwell on. I like working. I work very intensely."
"my friends are either dead or are still working."

+papildus

"scientists [...] looked at more than 4,000 subjects over two decades and found that men who were bald when they joined the study were more likely to develop prostate cancer than men who kept their hair. The researchers couldn’t be sure what explained the link, though they suspected that androgens (male hormones including testosterone) could be affecting both scalp and prostate. Langer had another theory: “Baldness is a cue for old age,” she says. “Therefore, men who go bald early in life may perceive themselves as older and may consequently be expected to age more quickly.” And those expectations may actually lead them to experience the effects of aging."

(11 raksta | ir doma)

Oktobris 21., 2014


x_f
17:20 - Kad mēs augām..

Zāle bija zaļāka, vasaras vienmērīgākas, ziemas sniegotākas un vispār blblblb, bet viens gan noteikti pēdējā laikā ir mainījies.

Es laikam atceros pašu pēdējo reizi, kad redzēju krievu armijas reaktīvo lidmašīnu. Vismaz man tā liekas, ka tā bija pēdējā. Toreiz stāvēju dārzā pie siltumnīcas un noskatījos, kā iznīcinātājs pārlido pāri, dodoties uz dienvidiem un atstājot knapi manāmu pelēku līniju. Nav ne jausmas, vai tas bija kāds MiG vai Su, bet tie visi lidoja diezgan zemu, reizēm pāros.

Atcerējos par to reizi pirms pāris nedēļām, kad pāri un apkārt tai pašai Siguldai divu dienu laikā redzēju lidojam astoņus militāros helikopterus ar visām raķetēm 'n' shit. Troksnis no tiem ir baigs, jo tie laižas ļoti zemu un pa pāriem. Abas dienas vairākas reizes tālumā varēja dzirdēt arī reaktīvos iznīcinātājus, taču ieraudzīt nesanāca, tie bija aiz mākoņiem.

Visu gadu reizēm var dzirdēt dunoņu no mācībām, kas notiek Ādažu poligonā. Parasti tie ir daži sprādzieni ar palieliem intervāliem, taču kaut ko tādu, kā bija šajās brīvdienās, gan vēl nekad nebiju dzirdējis – abas dienas tāda intensīva un ilga bumbošana. Reāli.
Joks tāds, ka man līdz turienei ir kādi 40 kilometri taisnā līnijā..

Kad mēs augām, tā gočpendel gan nebija.


(2 raksta | ir doma)

Oktobris 20., 2014


x_f
19:29 - Paštaisītas galvassāpes

Vakar mani un vēl dažus ieslēdza istabā aiz septiņām atslēgām un lika stundas laikā tikt no tās ārā. (Tā bija spēle.) Pirms tam atņēma telefonus, lai neienāktu prātā gūglēt padomus un pašiem būtu jātiek galā, mēs, savukārt, pagrābām īrisus, jo košļāšana stimulējot domāšanu, lai paši varētu tikt galā. Vispār tas tiešām bija interesanti. Tur kaut kur ir noslēptas, iebāztas vai ieslēgtas visas atslēgas, norādes uz tām ir visur apkārt vai mazliet dziļāk, ir jāatrisina visi sarežģījumi un jātiek brīvībā 60 minūšu laikā. Mēs TO paveicām 59 minūtēs..

Pēc tam ar svešu māsu gājām cauri centram uz savām pusēm, runājām par siltajām zemēm, jauno pasauli, un mirkli pirms viņa teica kaut ko par vietējo tipisko rudeni (lija un sala), es tieši iedomājos, ka, re, tāds pats droši vien būs arī Ziemsvētkos – spīdīgas lampiņas, spīdīgas ielas, slapjš, tumšs un ne īsti silts, ne īsti auksts.

Kad kāds saka, ka rudens ir jauks, jo lapas krāsainas un vispār, tad es vienmēr iedomājos rudeni ar tieši šādiem laikapstākļiem – tādiem, ka negribas iet ārā. Savukārt, krāsainās lapas ir tikai īsu brīdi, pāris nedēļu laikā koki no zaļiem kļūst pliki, un tas ir uz daudziem mēnešiem! Vispār tas ir šausmīgi drūmi, ja mazliet iedziļinās, jo kokiem lapas nodzeltē un nokrīt ne aukstuma, bet vienkārši gaismas trūkuma dēļ. Ja notiks kāds pamatīgs vulkāna izvirdums un Saules gaismas kļūs mazāk, būs tieši tāds pats rezultāts – viss nobeigsies, nesagaidot ziemu. Vai kāds vēl atceras 1816. gadu?

Man laikam ir nepareizā attieksme, ka rudeni un ziemu vajag pārdzīvot, bet tā tas tiešām būtu izniekots laiks. Bet kā dzīvot un izdzīvot uz pilnu klapi, ne tikai pārdzīvot?
Vienalga, [info]blond vislabāk par to visu uzrakstīja.

Skaņas celiņš.


(14 raksta | ir doma)

Oktobris 19., 2014


watt
09:13 - par veļas mašīnām
Man ir aizdomas, ka milzīgais daudzums ar dažnedažādiem modeļiem kas katru gadu tiek atjaunoti un saputroti, ir ražotāju sazvērestība lai pircēji būtu neinformēti par to, ko pērk: lai pircējam varētu iesmērēt sūdu.

No ekonomikas skatu punkta, ja ražotājs piedāvātu 3-4 modeļus, un tos tikai uzlabotu, tirgū drīz būtu perfektas veļas mašīnas, kas kalpo 20 gadus un ilgāk. Bet tad arī ražotāju būtu kādi 2, varbūt 3. Tāpēc ka no tiem dažiem modeļiem kas pieejami, būtu viegli izvēlēties labāko, un pircēji ņemtu tikai vislabāko modeli. Uzvarētājs paņem visu. Labākais modelis pelnītu milzu naudu, bet tie kuriem modeļi nav tik izdevušies, lasītu grašus.

Savukārt situācijā, ka ir 100 ražotāji, un katrs piedāvā 50 modeļus, ir neiespējami novērtēt, kura mašīna ir kalpos uzticami, un kura ir defektīva grabaža, kas ik pēc gada jālabo dēļ nožēlojamiem konstrukcijas trūkumiem. Pirkums pārvēršas par loteriju, un pircēji tā arī uzvedas, vienkārši pērk kautko uz labu laimi, un pēc tam nevajadzīgi cieš.

Ja ražotājam būtu 3-4 modeļi, ko ražot un katru gadu uzlabot, visi potenciālie gļuki būtu novērsti, un mašīnas būtu nesalaužami zvēri. Bet no ekonomikas viedokļa, tas atkal īsti nesaskan ar ražotāja motīviem: ko ražotājam darīt, ja viņš šogad uzražo mašīnu un pārdod, bet pēc tam nākamais pirkums būs pēc 30 gadiem? (Tas ir, kad ģimenei varbūt savajadzēsies jaunu mašīnu.)

Tātad, ir 2 iespējas: A) 2-3 ražotāji kas konkurē, katrs piedāvā 3-4 modeļus. Pircējs izvēlas vis-vis-labāko. Vai B) 100 ražotāji, tirgus pārpludināts ar mēsliem ar neskaidru specifikāciju, defektiem un kalpošanas ilgumu (garantija 2 gadi un pēc tam kaut vai plūdi), pircējs pērk uz aklo. Kā no (B) tikt uz (A) ?

***

Veļas mašīnas ir interesants piemērs, jo tās a) vajag katrā mājā, b) tiek ekspluatētas ļoti intensīvi, c) dod milzīgu labumu (ja salīdzina ar iespēju mazgāt drēbes rokām) d) ir salīdzinoši vienkāršs darbības princips - jebkuriem ražotāja konstrukcijas defektiem iemesls ir tikai nolaidība un slinkums. Nav nekādas kosmiskās tehnoloģijas.
Tags:

(19 raksta | ir doma)

watt
08:54 - par elektroauto
daudzi par elektroauto nesaprot "kur varēs uzlādēt"? īstā atbilde ir - jebkur. noparkojot, ielas malā būs stabiņi ar rozetēm, kur vnk dakšiņu iespraust.

pie lielveikaliem, noliekot stāvvietā, varēs arī pieslēgties pie lādētāja. Raugi, Berlīnē daži lielveikali jau šādu papildus iespēju dod: un jo vairāk elektro-auto parādīsies, jo lielāks būs pēc tā pieprasījums. Es prognozēju ka galu galā tā būs standarta lieta - ejot veikalā, noliec auto lādēties, atnāc pēc 30min-1h atpakaļ = auto ir pilnībā uzlādējies.

Un pats galvenais: elektrisko lādētāju (kā stabiņš ar rozeti) var uzlikt pilnīgi visur - visos "europark" laukumos, dzīvojamo namu pagalmos, utt. Nav jābūt kautkāda attālumā no dzīvojamām ēkām/utt, kā gadījumā ar degvielu.

(15 raksta | ir doma)

Oktobris 15., 2014


watt
11:41 - bērnkopības grāmatas
Ļoti iesaku šīs grāmatas:

Dr. Marc Weissbluth - Healthy Sleep Habits, Happy Child - A step-by-step programme for a good night's sleep

Ja nepietiek, tad šeit ir vēl papildus knifi, piemēram ja kāpj no gultas ārā = var likt gulēt guļammaisā. Vai arī uz gultas virsū uzbūvē "telti", tā lai izlīst nevar, u.c.

Richard Ferber - Solve Your Child's Sleep Problems: Revised Edition: New, Revised, and Expanded Edition

Par audzināšanu:
Adele Faber, Elaine Mazlish - How to Talk So Kids Will Listen & Listen So Kids Will Talk

Robert J. Mackenzie - Setting Limits with Your Strong-Willed Child, Revised and Expanded 2nd Edition: Eliminating Conflict by Establishing CLEAR, Firm, and Respectful Boundaries

"How to talk" izstāsta par empātiju. Ka bērnam bieži vien nevajag lai viņu mierina, bet gan vajag lai uzklausa, un apstiprina sajūtas. Tas ir, pateikt "tu raudi, jo tu sasiti kāju un tev sāp", nevis "ai nekas, tūlīt jau pāries". Bērns jūtas labāk, ja pieaugušais apstiprina, ka viņa sajūtas ir pareizas. Bērns pats ieklausās, ka sāpīte pāriet, un drīz turpina spēlēties.

"Setting limits" ir ļoti interesants (bet es vēl neesmu ne pusē). Ir tādi bērni, kas vārdiem nesaprot. Viņi gaida, lai notiktu darbība, un respektē tikai darbību. Tas ir, piemēram "Lūdzu nogriez televizoru klusāk. Kāpēc tu nenogriezi televizoru klusāk. Tu dzirdi ko es saku? Es taču tev lūdzu!". Ir bērni, kas to uztver viekārši kā savadabīgu "deju". Viņiem daudz labāk patīk "Lūdzu nogriez televizoru klusāk tūlīt pat, citādi es atnākšu un izslēgšu". *Izslēgts* "Es taču teicu ka tā būs.". Bērns respektē skaidri novilktas robežas.

Man ir jāmin, ka mūsu meitai arī šādas iezīmes piemīt (lai gan viņa īstenībā ir ļoti cenšas izpatikt). Piemēram, "es skaitu līdz trīs!" metode labi darbojas. Ja kautkas jāuzģērbj, vai jāmazgā zobi, bet viņa skraida un nedodas rokā. Tad es saku: "skaitu līdz trīs", un viņa zina, ka tad pie "trīs" vairs nebūs labi. Un pie divi atnāk pati. Nevis garas pierunāšanas. (Tas viss protams ļaujot izvēlēties ko ģērbs, utt utt. Tas ir zināma lieta.)
Tags:

(7 raksta | ir doma)

Oktobris 12., 2014


x_f
21:43 - Ierobežots daudzums

Adam Kofort: Laugh-Out-Loud Cats #958

Piektdienvakar, iespējams, bija pēdējā reize šogad, kad minos uz Siguldu. Tik silts un kā man patīk tāds mitrs gaiss.. Pie Garkalnes panāca traktors ar piekabi un bākuguni (!), iesēdos tam astē un tālāk gāja tā pavisam viegli ar tieši 45 km/h. Galvenais ir nebraukt pa vidu, bet gan sānā aiz riepas (ja uz ceļa kaut kas būs izkritis, tam pāri taču nebrauks, bet gan izlaidīs pa vidu), un ievērot saprātīgu distanci. Iedomājos, ka būtu forši šitā ātri līdz pat Sēnītei. Kad pie Sēnītes tas tiešām ieslēdza pagriezienu, es dabūju mācību – vienmēr vajag vēlēties maksimumu!
Piestāju malā, lai palaistu garām satiksmi, un izrādījās, ka tieši aiz manis brauca ātrā palīdzība, tā ka par visu bija padomāts.

Sestdien pirmo un varbūt pēdējo reizi šogad nobraucu lejup pa pilsētas trasi un tad bez steigas aizbraucu gar Gauju uz Līgatnes pusi. Vienmēr tik viegla sajūta, pārkāpjot uz MTB, it kā tas pats ietu uz priekšu un atrastu pareizākās trajektorijas, man tikai jābūt kā balastam. Līdz Līgatnei gan netiku, evakuējos uz lielceļu dažus metrus pirms novada robežas. Man vairs vienkārši negribējās – apēdu biezpiena sieriņu un pagriezos atpakaļ. Toties uzzināju, ka tur pie Nurmižiem ir tādas pļavas! Vairākas reizes vienkārši stāvēju un skatījos uz pļavām. Pie Siguldas nekur nav tādu plašu un līdzenu pļavu, lauki kaut kur ir, bet meh. Man pietrūkst pļavu!

Atpakaļ uz Rīgu gan braucu ar mašīnu, šodien pārāk tumšs un slapjš, un man patīk braukt ar mašīnu, kad līst vai snieg. Protams, pa tumsu tāpat nav forši, bet citādi ir tāda sajūta, ka atrodos pats savā kosmosa kuģī – tepat aiz dažiem milimetriem ir nedraudzīga vide, taču klāt tā netiek.
Savs atmosfērs.
Savs muzīks.
Savs mērķis.


(ir doma)

Oktobris 11., 2014


watt
09:21
"The premise of the headline is a very common invalid argument that goes like this:
1) Declare (usually implicitly) with no basis whatsoever that term X has this One True Meaning.
2) Demonstrate that a common instance of things generally subsumed under term X does not have the properties implied by the arbitrary and baseless One True Meaning (implicitly) declared in step one.
3) "Conclude" that therefore the common instance of X is not "really" X.
The key that this is nonsense is the use of the metaphysically loaded weasel-word "really". OK, if we aren't "really" conscious are we still just-plain-old conscious? How about conscious-enough-for-going-on-with?
The argument depends on a Platonic view of concepts, which is false (if it was true it would never be possible to create a new concept, which people in Plato's time almost never did, but we do all the time.)
"Consciousness" does not identify some Platonic form or Aristotelian essence, but [...]"

(2 raksta | ir doma)


> Go to Top
Sviesta Ciba