Hmm, tas, kas mani (piedodiet egoismu) visvairāk šajā diskusijā interesē, ir apzināšanās un godīguma sastāvdaļa (atvainojos par iespējamo liekulīguma pieskaņu). Proti, ja Latvijā ir ap 30% krievvalodīgo un viņu ieguldījums ekonomikā ir uj, cik manāms, tad ir tikai pašu interesēs šo valodu prast. Kaut gan labi, lai šis arguments šķiet muļķīgs. Protams, var teikt, ka Krievija vienmēr būs tur, kur tā ģeogrāfiski ir, un, lai kā arī mums gribētos augstu celt galvu (lasi:degunu) un klaigāt par savu neatkarīgumu, tās interešu sfērā mēs esam.
Ja tā pavisam nopietni, jebkura valoda ir bagātība. Valodu pārzināšana atver ceļu uz pasaules pārzināšanu. Jā, starp citu, par to "а можно по русски". Ja tā ir tava izvēle nerunāt, tu zaudē iespējas. Man šķiet muļķīgi ieņemt noteiktu stāju un augsti paceltu galvu klaigāt par latviešu tautas izmiršanu, jo, redz, krievu valoda tiek uzskatīta par nepieciešamu darba iegūšanai. Sakiet, lūdzu, ko Jūs ieteiktu darīt ar tiem 30%? Izsūtīt? Piespiedu kārtā nosēdināt atpakaļ skolu solos un likt kaut vai iezubrīt latviešu valodu? Man varētu pat būt skaidrs Jūsu satraukums, taču sakiet lūdzu, vai ir kāds risinājums? Es tādu neredzu. Vecākā paaudze diez vai vairs iemācīsies latviešu valodu (tie, kas to ir vēlējušies, ir iemācījušies un sekmīgi nokārtojuši valsts valodas eksāmenu). Savukārt jaunākā, īpaši tie, kas rūpējas kaut nedaudz par savu nākotni, runā latviski. Lai būtu, akcents ir, varbūt ir kļūdas garumzīmju un uzsvaru lietojumā, bet runā taču.
Ir gan viens jautājums, kas man jau ilgāku laiku nedod miera. Vai jebkuras svešvalodas prašanas pieprasījums ir latviešu valodas statusu pazeminoša? Kamdēļ gan maz ir tādu, kas klaigā, kad lielā daļā darba piedāvājumu angļu valodas pārzināšana ir obligāta prasība, lai šo darbu saņemtu?

(Reply to this) (Parent)