sapņojam

cannibalsmith:

Es un sadzērusies Anna nācām mājās no Mežaparka pāri Brasas tiltam. Es viņai jautāju, "kur pārējie", bet viņa: "Nekas, es neļāvu viņiem pazust." Tilts bija tik stipri izliekts, ka pa mitro bruģi nevarēja paiet, un mēs šļūcām lejā uz dibena. Man bikses palika dubļainas. Nošļūcis lejā, es atskatījos atpakaļ, un, jā, pārējā banda arī nāca pār tiltu. Viens spīdīgi pelēkā neilona jakā ar kapuci (hip-hop meets disco girls from space stilā) čoms meistarīgi stāvus kājās nošļūca.

Tad falšā pamošanās, attapos savā gultā un ar milzīgu piepūli piecēlos sēdus. Manu istabu pildīja zaļu uguntiņu mākonis. Tad sāka nākt virsū murgu bailes. Nospriedis, ka vairs nav jautri, sāku kratīt roku, lai pamostos. Kad tas nepalīdzēja, sāku kratīt galvu. Pēc pamošanās manu redzi traucēja mirgojoši punktiņi kā televizorā, kad staciju slikti uztver. Nakts vidus. Pierakstīju visu šo un gāju gulēt.

Manas murgu bailes varētu aprakstīt tā: sagrāb kādu aiz pleciem, krati un dusmīgi dudini "dududududu". Sapnī tā protams nav īsta skaņa un vibrācija, bet tāda visu apziņu piepildoša sajūta. Baigi nepatīkami.