(bez virsraksta) @ 09:14
tati:
Šonakt sapnis ņēma atkārtoto sēriju reinkarnāciju. Īsāk sakot, sapnis bija jau iepriekš sapņots, tikai nāca klāt ar jauniem notikumiem un priekšmetiem. Sapņoju par vilcieniem. Atkal braucu no iepriekšējās dzīvesvietas ar vilcienu, tikai šoreiz vilciens bija neparasts. Stāvēju uz perona un gaidīju, kad pienāks mana električka. Skatos, ka no tāluma nāk dīzelis, aiz viņa lēnā gaitā nāk elektriskais. Dīzelis pabrauc garām, električka kā nenāk, tā nenāk. Tad kāds saka, ka ir jāiet uz citu vilciena pieturu, kura ir netālu no stacijas, mēs [visi pasažieri] ejam uz turieni. Aizejam uz milzīgu angāru, kur priekšā stāv viens bānītis - tāds, ar kuru pārvadāja cilvēkus uz Sibīriju. Mēs aizdomīgi dodamies uz turieni iekšā un ieņemam "labākās vietas" šajā vagonā. Trīs vīrieši atsakās iekāpt vagonā. Mēs it kā sākam braukt [it kā, jo kā gan viens vagons var braukt uz priekšu bez lokomatīves?]. Mainās ainava aiz mazajām spraudziņām/lodziņiem. Mēs atveram vagona durvis un skatamies, ka nekur jau neesam izkustējušies. Skatāmies apkārt, a tur iznāk viena barga kundze [bet ne ādas ietērpā] un saka, ka lai nediršamies, gan jau visus izlaidīs kautkad un kautkur. Mēs nobīstamies un sēžam tālāk. Pēc kāda laika atkal atveram durvis, jo gribam pastaigāties, es izkāpju no vagona un staigāju pa angāru. Pēkšņi ieraugu manā priekšā vienu apaļīgu sievieti, kura lēkā apkārt ar koka zirdziņu. Ieraugot mani, viņa nobīstas un aiziet pie bargās kundzes. Bargā kundze atnāk un mani nolamā, iedzen atpakaļ vagonā. Mēs gaidam, kad būs izkāpšana no vilciena. Pēc kāda laika mums paziņo, ka ir pietura, kurā mēs varam atpūsties, bet pēc tam būs jāturpina ceļš. Izkāpjam ārā no vagona un ejam uz āras kafejnīcu, kurs pēc izskata un izvietojuma izskatās pēc dzelzceļa kafejnīcas, kura atrodas manā iepriekšējā dzīvesvietā. Apsēžos pie galdiņa un runājos ar kādu, ievēroju to, ka izrādās mans sarunasbiedrs ir Artis Volfs. Turpinam sarunu un es viņam saku : "Zini Arti, tev ir mazas rociņas." Viņš paskatās uz mani, savām rokām un saka : "Jā Ivet', man patiešām ir mazas rokas." Mēs salīdzinam plaukstu lielumus un viņam izrādās rokas ir 6-8 gadus veca puišeļa lielumā. Tad es pieceļos un eju uz vilcienu...
mūzika: ragga
Šonakt sapnis ņēma atkārtoto sēriju reinkarnāciju. Īsāk sakot, sapnis bija jau iepriekš sapņots, tikai nāca klāt ar jauniem notikumiem un priekšmetiem. Sapņoju par vilcieniem. Atkal braucu no iepriekšējās dzīvesvietas ar vilcienu, tikai šoreiz vilciens bija neparasts. Stāvēju uz perona un gaidīju, kad pienāks mana električka. Skatos, ka no tāluma nāk dīzelis, aiz viņa lēnā gaitā nāk elektriskais. Dīzelis pabrauc garām, električka kā nenāk, tā nenāk. Tad kāds saka, ka ir jāiet uz citu vilciena pieturu, kura ir netālu no stacijas, mēs [visi pasažieri] ejam uz turieni. Aizejam uz milzīgu angāru, kur priekšā stāv viens bānītis - tāds, ar kuru pārvadāja cilvēkus uz Sibīriju. Mēs aizdomīgi dodamies uz turieni iekšā un ieņemam "labākās vietas" šajā vagonā. Trīs vīrieši atsakās iekāpt vagonā. Mēs it kā sākam braukt [it kā, jo kā gan viens vagons var braukt uz priekšu bez lokomatīves?]. Mainās ainava aiz mazajām spraudziņām/lodziņiem. Mēs atveram vagona durvis un skatamies, ka nekur jau neesam izkustējušies. Skatāmies apkārt, a tur iznāk viena barga kundze [bet ne ādas ietērpā] un saka, ka lai nediršamies, gan jau visus izlaidīs kautkad un kautkur. Mēs nobīstamies un sēžam tālāk. Pēc kāda laika atkal atveram durvis, jo gribam pastaigāties, es izkāpju no vagona un staigāju pa angāru. Pēkšņi ieraugu manā priekšā vienu apaļīgu sievieti, kura lēkā apkārt ar koka zirdziņu. Ieraugot mani, viņa nobīstas un aiziet pie bargās kundzes. Bargā kundze atnāk un mani nolamā, iedzen atpakaļ vagonā. Mēs gaidam, kad būs izkāpšana no vilciena. Pēc kāda laika mums paziņo, ka ir pietura, kurā mēs varam atpūsties, bet pēc tam būs jāturpina ceļš. Izkāpjam ārā no vagona un ejam uz āras kafejnīcu, kurs pēc izskata un izvietojuma izskatās pēc dzelzceļa kafejnīcas, kura atrodas manā iepriekšējā dzīvesvietā. Apsēžos pie galdiņa un runājos ar kādu, ievēroju to, ka izrādās mans sarunasbiedrs ir Artis Volfs. Turpinam sarunu un es viņam saku : "Zini Arti, tev ir mazas rociņas." Viņš paskatās uz mani, savām rokām un saka : "Jā Ivet', man patiešām ir mazas rokas." Mēs salīdzinam plaukstu lielumus un viņam izrādās rokas ir 6-8 gadus veca puišeļa lielumā. Tad es pieceļos un eju uz vilcienu...
5 sapņo | aizsapņoties