sveetaa_seeta:
uldim rudakam labāk patīk nemodernie, nekrāsainie mobilo telefonu ekrāniņu. man arī.

likcepure:
Ir sagadījies tā, ka man ar Uldi Rudaku mīļākie ir tieši tie mērkaķīši, kuriem atver galvu un smadzenes pēc tam lieto kā delikatesi. Tātad izsit caurumiņu kā mīksti vārītā olā, bet pēc tam ar karotīti izēd. Parasti tā dara ļoti smalkās viesībās, kurās katram viesim priekšā stāv viens mērkaķīša purniņš (sākumā tas izskatās mīļi, pat bērniem ir jāsmaida). Tad, kad ēdiens ir apēsts, oficiants aiznes atlikumu prom. Nokāpj pa savām daudzdzīvokļu mājas trepēm un izliek kaķīšiem. Tie, protams, rij, lai kāds nepadomātu, ka viņi zina mēru, jo tad taču tie kļūtu par mēr-kaķīšiem un riskētu paši ar savām galviņām. Tādu kaunu neviens no kaķīšiem nevēlas piedzīvot. Tās mērkaķīšu daļas, no kurām tiek atdalītas galvas, paliek inkubatoros, kur tām pusgada laikā pieaug atkal jaunas galvas. Ne tik gardas - kaut kādi pusfabrikāti. Visus šos procesus paralēli arī filmē, lai vēlāk rādītu zinātniskās filmās. Labi, ka zīdainīšiem, kas guļ inkubatoros, neaug atkal un atkal jaunas galvas. Neviens neēstu.

sveetaa_seeta:
uldis ir mazliet lietuvietis.

sveetaa_seeta:
citi domā, ka tam šeit nav vietas, bet tā kā šī ir īstā rudaka vieta, es uzskatu, ka šeit ir jābūt visam par uldi rudaku. un šis ir svarīgi:

"Pirms gadiem trim no Helsinku koncerta atvestais Muse maciņš, kas līdz šim mēdza pazust un atkal atrasties, pagājušajā ceturtdienas naktī aizgājis man pagaidām nezināmus ceļus. Patiesībā nezināmus ceļus tonakt pēc Depo staigāju arī pats, un maciņš, kurš man bija bikšu aizmugurējā kabatā, kaut kur ir izslīdējis ārā vai arī kāds tam palīdzējis... Ja gadījumā kāds kaut ko kaut kur padzird vai ierauga, dodiet lūdzu ziņas, jo tur iekšā bija arī vesela čupa ir visādiem plastmasas gabaliem, mašīnas teh. pase, ISIC, bankas kartes, pāris vēl šādu tādu štruntu utt. Nu - apmēram tā. Zinu, ka gadās brīnumi, kad atrodas. Tad kāpēc lai šis arī nebūtu viens no tiem gadījumiem?
Mēģinu pret šo lietu attiekties nevis histēriski, bet konstruktīvi - pirmkārt, kartes taču ir nobloķētas un neviens par tām ne vella nevar nopirkt un nepalīdzēs pat tas, ka maciņā bija iekšā lapiņa ar American Express kartes pin kodu, kas ļautu no bankas automāta izņemt ne vien man piederošo naudu, bet kredītu četrcipara skaitļa vērtībā. Pilnīgs idiots - jūs teiksiet, bet kurš maciņu atradušais un savā labā izmantot kārais mantu kulta vergs noticēs, ka īpašnieks varētu būt tik liels idiots? Līdzīgi kā policija reiz ieradās kādā apzagtā dzīvoklī un pretēji jebkādai loģikai nolēma pārbaudīt kaimiņu. Tur atrada visu nozagto, kaut katram idiotam taču skaidrs, ka zagt savam kaimiņam ir bezcerīgi stulbi.
Otrkārt, ja kāds atceras, kas bija pirmkārt, ikviens maciņa turētājs varētu cerēt no manis dabūt kādu atlīdzības naudu, ja man vajadzīgos dokumentus atdotu, pateicis, ka atradis un nevis nozadzis. Un galu galā es neticu, ka šajā pasaulē vispār kaut kas var pazust. Vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka iekšā bija vizītkartes ar manu vārdu un telefonu un arī dokumentos parādījās tas pats vārds.
Vakar un šodien braukāju ar mašīnu bez dokumentiem, jo esmu dzridējis, ka par dokumentu aizmiršanu mājās nekāds nopietnais sods nedraud. Un kas pie vella vispār ir nopietns sods? Pat nāve ir nieks!"
(c) uldis

sveetaa_seeta:
00:04 viena no raidījuma "astrobanaga" vadītājām saņem īsziņu ar ulda rudaka jautājumu par to, kāpēc astrobangas meitenes vēl nav ieradušās radio (raidījumam jāsākās 00:00), 00:18 tā pati meitene saņem ulda atvainošanos par to, ka viņš ar savu dresden dolls dziesmu ir norāvis pirmo dziesmu raidījumam, kas šoreiz gājis ierakstā. patlaban uldis aktīvi skaidro, kas noticis un kāpēc.

ptichka:
forši, ka rudaks ir 7 locekļi.

sveetaa_seeta:
uldis ir uzaudzējis nelielu bārdiņu.
kad satiku viņu mākslas darbinieku namā, teicu, ka viņam ir ļoti foršas lūpas. viņš prasīja: "vai tad sasprēgājušas?"

sveetaa_seeta:
kuram no Jums, rudaki, latvijas lielākajā portālā draugos nav īstais uldis rudaks?

sveetaa_seeta:
Maksimam, kurš, ja kāds vēl nezina, ir mans stāvu augstāk dzīvojošais kaimiņš - visai masīva auguma jaunais krievs ar pēdējā modeļa BMW, pēdējā laikā neiet viegli. Es savu mūziku vairs skaļi nespēlēju, ciemiņus neaicinu un arī pats mājās uzturos nelabprāt, jo tāda pretekļa klātbūtne dažus metrus virs manas galvas nav nekas patīkams. Sodu maksāšana policijā un klausīšanās Maksima draudos pāraugusi reālos uzbrukumos (sk. Nakts murgi). Vēl jo vairāk, Maksimu kā mazu kašķīgu bērnu nu jau var sakaitināt arī klusums no manas puses. Desmit dienas biju prom Itālijā un, kā izrādās, ar to pasviedu zem sitiena viņa sievu. Atgriežoties mājās, pagājušonakt dzirdu, kā Maksims augšā lamā sievu (zatkņis dura, ti čto bļe ņehuja ņe poņala, gģe tebe pjaķ minut suka utt.), ko nekad agrāk nav darījis, šķiet, arī iekausta viņu, visu nakti stumda mēbeles un mētā kaut kādus priekšmetus pa dzīvokli. Mana versija ir tāda, ka pēkšņi biju apklusis es, un visu Maksima debisko vēlmi izgāzt uz kādu dusmas dabūja izciest sieva un priekšmeti dzīvoklī. Arī man, protams, neomulīgi, bet tikai teorētiski līdz brīdim, kad atskan pamatīga šķindoņa un caur manu logu ielido milzīgs ieapaļš akmens. Un nokrīt aptuveni metru no manas galvas. Protams, es nezinu, vai tas ir Maksims, kurš to meta - rokraksts tomēr līdzīgs kā zagļiem, kas pirms pāris gadiem tādā veidā izsita logu, sasitot virtuvē šķīvjus un pēc tam caur citu logu iznesa televizoru, diskus, DVD utt. Tomēr mani vajā aizdomas, ka tas Maksims un es debošām rokām spoešot telefona pogas, saucu Falck apsardzi un policiju. Falck ir klāt tūliņ, saprotošs latviešu vīrs piesakās vēl padežurēt pāris stundas, ja man tāds bīstams kaimiņš. Toties policisti - divi latviski ļoti aptuveni runājoši urlas, izturās pret mani kā pret noziedznieku, uz jautājumiem kaut ko atrēc un uzrakstījuši savus formālos papīrus, aiziet, pasakot, ka kaimiņu netraucēšot, jo viņš tik un tā teikšot, ka to nav darījis. Un pierādījumu nekādu. Manus stāstus par kādreizējiem draudiem un uzbrukumiem viņi uztver ar smīnu un saka, ka paši zināšot, vai tos protokolā pieminēt vai nē. Ņefiga nepieminēja. Teica, ka viņi par tiem neko nezinot. Lika parakstīt papīru par akmens ielidošanas faktu un materiālo zaudējumu cipariem. Trīs dienu laikā tikšot ierosināts kriminālprocess un tad jau manīs.
"Bet ar tādu akmeni, ja es būtu gulējis šajā gultā, kas tuvāk, taču var nosist." es saku
"Bet nenosita taču," policists atņirdz.
Kad policija jau prom un Falck lāga vīrs mašīnā dezurē lejā, kaimiņš ir izslēdzis dzīvoklī visas gaismas, ilgi lej vannā ēdeni un kaut ko krāmējas gar trubām - ir tāda sajūta, ka viņš mēģina nolaisties pie manis pa kanalizāciju... vai vismaz appludināt, kā nejauši mēdz rīkoties arī labvēlīgie kaimiņi.
Uz pirkstgaliem dodos vannasistabā pārbaudēt. Nē, vēl tomēr ne.
Deviņos no rīta Maksims smagiem soļiem joprojām staigā pa dzīvokli un es nopietni sāku domāt par dzīvesvietas maiņu. Promejot vēl ieraugu vaļējas ar kādu izšķaidītas savas pastkastītes durtiņas...

P.S. Vēl gribētu vērst uzmanību uz lielisko stiklinieku servisu Rīgā. Puse uz izbraukumiem nestrādā - esot pašiem jāmēra, jāpasūta un tad pēc kādām dienām paši varot braukt arī pakaļ stiklam...
Pie manis atbrauca vīrs ar numuru 6416040. Zinātāji saka, esot bijis dārgs, bet toties atbrauca. Paldies.

sveetaa_seeta:
vakardienas ballē es tik pārliecinoši tēloju uldi rudaku, ka ciemiņi noticēja, izvilka ārā savus fotoaparātus, pagrieza tos manā virzienā un maniakāli zibināja.

frikadele:
Elīna Kolāte māk ļoti prasmīgi attēlot Uldi Rudaku. Man citreiz māc šaubas par to, ar ko es kopā atrodos. Grūti noraksturot, tāpēc čau!

sveetaa_seeta:

Dzīve, kas turpinās
Jaunā gada sagaidīšana ar diskotēku Pulkvedī bija laimīgi beigusies, kad devos pārgājienā pa Vecrīgas ielām. Izvēdināt galvu, atgūt viskija un ruma atņemto skaidro saprātu, uzēst kādu rosolu un kā citādi pabaudīt rītu ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuri ir augšā tad, kad jebkurš normāls cilvēks pēc svētku nakts jautrībām laižās pirmajā saldajā miegā. Nemaz tik maz to ieilgušās nakts pilsoņu nebija! Vismaz man tā likās. Dažs turpināja dolbīties ar alkoholu, dažs ēda brokastīs to, ko visvairāk gribējās vai ko varēja atļauties. (Ak vai, kāds kaifs ir pēkšņi no rakstīšanas un tikai tāpēc, ka šis nav pienākums jeb raksts, kas jānodod un turklāt vēl ar steigu!!!!) Iztukšojis nelielu šķīvīti ar rosolu gadjušņikā, devos atkal ielās - uz tramvaju, taksi vai mikriņu, jo par braukšanu ar mašīnu neatļāvos pat iedomāties - kāda promile man bija pavisam noteikti... Tomēr nolēmu, ka pagulēt, ko trakoti gribējās, var arī tepat Vecrīgā. Man taču pie Pulkveža bija mašīna, ko vajadzības gadījumā var arī pasildīt.
Pieveicis nebūt ne tuvo attālumu līdz otram Vecrīgas galam, iesēdos mašīnā. Lai nebūtu divdomīgas situācijas, ka sēžu iereibis pie stūres mašīnā ar iedarbinātu dzinēju, es sēdēju pasažiera vietā un šofera vieta bija tukša. Drīz vien laidos miegā... Neatceros, ko sapņoju un vai vispār to darīju, bet pamodos no tā, ka mašīna jau brauca. Pie stūres sēdēja kāds nepazīstams cilvēks, kurš uz manu izbrīnu reaģēja visai mierīgi - tā, it kā tā būtu pati par sevi saprotama lieta. Mans šoferis stādījās priekšā kā Guntis jeb Guntars, kuram esot 38 gadi, no kuriem 14 pavadīti cietumā. Dabūju zināt arī, ka patiesībā es neesmu nolaupīts kopā ar visu mašīnu, bet gan izglābts no potenciālajiem zagļiem vai pat policistiem, kas mani pavisam droši būtu arestējuši, piekāvuši, apzaguši, konfiscējuši mašīnu. Mēs turpinājām braukāt pa Rīgas ielām. Mans šoferis bija manāmi iereibis no alkohola vai kaut kādām citām narkotikām. Šis teica, ka esot mans glābējs un tagad viņš mani vedīs pie sevis uz mājām, kur man tiks iedots rosols, šņabītis, kotletītes, ko viņa sieva brīnišķīgi cepot. Es teicu, ka neko negribu un lai viņš liek mani mierā, bet man nebija variantu. Varēju tikai sēdēt un gaidīt, kas notiks tālāk. Apsvēru iespējas kā filmās lekt āra no braucošas mašīnas, bet tas būtu vēl bīstamāk, turklāt tad es mašīnu vairs nekad neredzētu. Vismaz man tā likās. Kad bijām iebraukuši kādā Pārdaugavas privātmājas pagalmā, šis teica, ka esam klāt un aicināja iekšā. Labi sakurinātā istabā bija viņa sieva, meita un vēl kāda sieviete, kura esot sievas draudzene un, ja es grobot, tad varot viņu precēt - esot brīva. Es no šī laipnā piedāvājuma atteicos. Joprojām nevarēju saprast, ko darīt. Aizbēgt nozīmētu palikt bez mašīnas, nedzert piedāvāto šņabi - saniknot saimnieku. Taču ātri vien kaut kā nostrādāja mans pašaizsardzības instinkts un es sapratu, no kā mans "jaunais draugs" baidās. Līdzko es ar viņu mēģināju runāt līdzīgā cietumnieka žargonā un histēriskā tonī, viņam radās pret mani respekts. Viņš apklusa ikreiz, kad sāku uz viņu kliegt un es sapratu, ka šī formula darbojas lieliski. Turklāt man nebija, ko zaudēt. Ne reizi vien saņēmu draudus mani izslēgt ar vienu sitienu, bet tie tā arī netika realizēti. Iespējams, tad es šo tagad nerakstītu. Neteikšu, ka jutos vareni, bet vismaz izlikos, ka esmu par saviem spēkiem pārliecināts un teicu, lai sit arī. Un tā, izrādās, bija garantija, lai tiktu cauri sveikā. Viņu atbruņoja jebkāda mana agresivitāte, varbūt viņš pieļāva iespēju, ka var arī norauties pats, ja es tik drošs. Un, ņemot vērā viņa manāmi zemo intelekta līmeni, jādomā, ka loģiskā domāšana nav viņa stiprā puse un viss notiek kā ar cirvi. Ar nepatiku iemānījis sevī rosolu, es pēkšņi pieprasīju atdot mašīnas atslēgas, par ko šis bija pārsteigts, bet atbildēja, ka nedos. Bet pietika uzbļaut: atdod atslēgu, bļe!!! un atslēga jau bija manās rokās. Tualetē sazvanījis cilvēkus, kas varētu mani izpestīt, es aptuveni nosaucu adresi un... telefons izslēdzās. Mana vienīgā cerība un saikne ar ārpasauli bija nogriezta. Es rīkojos pagalam vienkārši. Visai pavēlošā tonī pajautāju Nokias lādētāju un tūlīt pat man tas tika iedots. Kamēr mans telefons aizgūtnēm rija elektrību, es sazvanīju Rolandu Ūdri, kuram izstāstīju savu stāstu un viņš laipni aicināja braukt pie viņa. Bet kā? Un atkal izrādījās, ka šai pasaulē viss ģeniālais ir vienkāršs - es paprasīju savam gūstītājam, lai mani aizved. Viņā bija vismaz polšs vai pat divi, bet man šī šķita vienīgā iespējamā izeja no situācijas. Mēs devāmies ceļā. Viņš nosolījās aizvest mani, kur man vajag, un pats doties mājās ar tramvaju. Tā arī notika.
Es biju drošībā. Relatīvi, bet vismaz bez nāves briesmām. Tāds, lūk ir mans Jaunā gada stāsts. Un es sapratu, ka tas cilvēks patiesīvā nebija ļauns, bet nepatīkams un ar to ir pilnīgi pietiekami, lai sajustu bailes. Bailes no nezināmā 1.janvāra pēcpusdienā, kas, kā likās, varēja beigties arī daudz bedīgāk. Sajūtas bija kā ļaunā sapnī, kas iespītējies un nebeidzas. Varbūt tā vienkārši ir paranoja? Vai varbūt jāiemācās mašīna aizslēgt, kad ienācis prātā tajā pagulēt?
Es ticu, ka šis notikums nav nejaušs.

sveetaa_seeta:

man un frikadelei likās, ak pēc manas vārda dienas uldis rudks vairs nemīl mūs, jo bija sabozies. pirms nedēļas aizsūtīju viņam īsziņu ar jautājumu, kad viņš mūs atkal mīlēs. šodien saņēmu atbildi: "Driiz, pavisam driiz. Taa stunda naak!"

sveetaa_seeta:

tātad man vakar bija vārda dienas balle, kurā ieradās arī uldis rudaks, jo mēs taču esam veci bračkas. viņš man uzdāvināja pistoli,kur iekšā ūdenskrāsas šķidrum ar 40% alkohola. viņš lika itāļu mafijas mūziku, bet neviens to nepieņēma. tad vēl viens pats sēdēja istabā un spēlēja zilu akustisko ģitāru. piedzērās 5 minūšu laikā.un pārgulēja ar aneti konsti. nu, es domāju, nakti pārlaida. no rīta viņš lika krievu multeņu mūzika, bet publika atkal īsti kaut ko negribēja pieņemt. kaut arī viņš solījās ierasties ar 100 diskkiem, ir aizdomas, ka viņas tomēr bija mazāk. ap desmitiem no rīta viņš uzvilka ādas jaku un manas mājas pameta.

sveetaa_seeta:
šovakar uldis rudaks palika kādas piecpadsmit minūtes pēc sava raidījuma beigām tad sākās āstro banga"- raidījums, kam jābūt pēc ulda raidījuma. bet uldis neiet prom un piedalās arī "astro bangā". saka, ka meitenes (raidījuma vadītājas) ienesušas studijā tik lielu egli, ka vajadzēja galotni zāģēt nost. vēl saka, ka egles nevajag cirst tagad, jo līdz ziemassvētkeim nobiršot skujas. pēc vienas dziesmas gan stāsta, ka zina labu egļu konservēšanas paņēiemienu - viss jādara tāpat kā ar gurķiem. dillītes, upeņu lapas, mārrutki un liela, liela burka. tad uldis atvadās un iet cirst egli. es ceru ka tās dūdiņas vēl kādreiz uldi rudaku padarīs par savu studijas viesi.

sarma:
"Viņš saviem klausītājiem neiesaka aizvērt atvāžamo nazi, turot pirkstu tajā vietā, kur krīt asmens, jo tas esot ļoti sāpīgi. Šodien viņš esot braucis ar riteni ar vienu roku turot stūri, otru turot mutē, jo no pirksta tek asinis. Studijas viesis domā, ka Uldis tur mutē roku, tamdēļ, ka no mutes nevaldāmi plūst asinis. Nu tā kā aizbāžot to.
Kad ieslēdzu brīnešķīgo pārraidi, Uldis stāsta par Pītu Dohertiju, par viņa dzeršanu un sasaitībām ar presi, par viņa pofigistisko dziedāšanas manieri (Uldis pats nodzied kā īsti) un par to, ka Uldis gribētu, lai Pīts kļūst par kulta dziedātāju ne tikai ārzemēs. Seko the Doors dziesma Moon Of Alabama. Pēcāk tiek spēlēts arī Fuck Forever un Babyshambles (!) dziesma This Is For Lovers.
Raidījumā arī tiek noskaidrots, kas ir ļaunāk - lieto alkoholu, kokaīnu vai heroīnu. Ulda studijas viesi atzīstās, ka kokaīna lietošanai neesot vainas un reiz pa reize.. kapēc gan ne.

Mīļi.

P.S Neiztikt bez klusuma mirkļiem dziesmu laikos (divkārtīgi) un aizmiršanu izslēgt mikrafonu, skaņdarbiem skanot - "Kapēc tu uzliki šito dziesmu?"
- "Tev tas sūds nepatīk?"
P.P.S Pēc atvadīšanās un FF nospēlēšanas, turpinās diskusija par narkotiku lietošanu. Studijā izrādās ir divi Uldi. Galvenais Uldis iesaka tūrisma firmām rīkot heroīna ceļojumus tāpat kā izbraucienu kalnos."

To rakstīja Līva jeb Pika.

sers_bezcers:

Uldis Rudaks tagad prot lietot Skype, bet ar DC++ vēl galā netiekam... tur jāpalīdz kādam klātienē...

sveetaa_seeta:

tiem, kas vēl nezin - uldis rudaks drīz ven būs dzirdams 99,5 fm vļņos, kur būs jauna radiostacija, kurā darbosies ari`tādi spligti personāži kā dāvids un ēriks niedra. rudakšova laiks - sestdienās, 13:00.

sveetaa_seeta:

uldis rudaks jau ceturto reizi pēc kārtas pats raksta savus nedēļas priekus un vilšānās "izklaidē".

sveetaa_seeta:
mana ar uldi rudaku būs dzeršanas sacīkstes. ulda uzvedība pukkelpopā (www.pukkelpop.be) liecina par to, ka es varētu pamatīgi vinnēt. precīzāk - uliz varētu pamatīgi pakāst. ja mēs sacenstos turpat beļģijā, viņu savāktu ambulances vīri. kamēr viņam acīs spīdinātu gaismiņas viņš smaidītu un meklētu kādu meiteni. uldis amn pirms kādām 2 stundām atzinās, ka ir pasaules čempions sporta dejās. viņa rekords ir 16 palēcieni sekundē un 7 metri pa vertikālu sienu. kad pukkelpopā no rīta iegāzos viņa teltī, viņš bia neipratnē un domāja, vai uzmākties, vai nē. neuzmācās. taisījām rudakšovu, kur viņš stāstīja par krānu ārstiem, pie kuriem nekad nav bijis, par ginekologiem, kas nekam neder, jo neko nedara ar sirdi un dvēseli (viņš gan dara (tā viņš stāstīja)). uldis liek aizvērties flāmiem. uldis pazaudē somu ar fotoaparātu (kas tagad esot atradusies), jo visticamāk to palicis zem galvas kā spilvenu, kad ceļā uz teltīm sagribējis gulēt, bet, kad viņš piecēlies, spilvenu aizmirsis. uldis lec viršu un nogāž gan hariju egleinu, gan aneti konsti. uldis guļ nātrēs. uldis brīnās par elzu radziņu, kas ir mirusi, nožēlo,ka pirmā nenomira vija artmane un nesaprot, vai velta līne ir dzīva. kad pazūdam mēs, uldis iet ciemos pie signes briselē. es ko piemirsu, dārgie pukkelpop apmeklētāji? bildes ielikū, ikad sandris kolāts būs atgriezies no savām pirmajām ārvalstīm bez māsas.