"Pasakiet pasaulei to, kas biedē jūs visvairāk," Brendija saka. Viņa iedod mums pa Aubergine Dreams uzacu zīmulim un piebilst: "Izglābiet pasauli ar kādu padomu no nākotnes."
Sets kaut ko uzraksta pastkartei otrā pusē un iedod kartīti Brendijai izlasīt.
Televīzijas spēlēs, Brendija lasa, daži izvēlēsies ceļojumu uz Franciju, bet vairums cilvēku izvēlēsies veļasmašīnu ar centrifūgu.
Brendija uzspiež mazajam pastmarkas četrstūrītim lielu Plumbago buču un ļauj, lai vējš satver pastkarti un aiznes to prom, pretim Sietlas centra debesskrāpjiem.
Sets sniedz viņai otru, un Brendija lasa:
Televīzijas spēles ir domātas tam, lai mēs varētu priecāties par nejaušajiem, bezjēdzīgajiem faktiem, kas vienīgie palikuši pāri no mūsu izglītības.
Buča, un pastkarte jau ir ceļā uz Vašingtonas ezeru.
No Seta:
Kurā brīdī nākotne pārvētās no solījuma par draudu?
Buča, un vējš to nes uz Balerdas pusi.
Tikai tad, kad būsim aprijuši šo planētu, Dievs dos mums citu. Mūs vairāk atcerēsies pēc tā, ko iznīcinām, nevis pēc tā, ko radām.
Tālumā aizlīkumo Piektā šoseja. Raugoties no Kosmosa smailes augstumiem, dienvidu virziena joslas ir sarkanu gaismu švīkas, bet ziemeļu virziena joslas ir baltu gaismu švīkas. Es paņemu pastkarti un rakstu:
Es mīlu Setu Tomasu tik ļoti, ka man viņš jāiznīcina. Es pārcentīgi mēģinu to labot, dievinādama dižo karalieni. Sets mani nekad nemīlēs. Neviens mani vairs nemīlēs nekad.
Brendija gaida, lai varētu paņemt pastkarti un nolasīt to skaļi. Brendija gaida, lai varētu izlasīt pasaulei to, no kā man visvairāk bail, bet es nedodu kartīti viņai. Es to noskūpstu pati ar savām neesošajām lūpām un ļauju, lai vējš izrauj to man no rokas. Kartīte uzlido augšup, augšup, augšup uz zvaigznēm, tad krīt un ieveļas pašnāvnieku tīklā.
Kamēr es vēroju savu nākotni, kas ieķērusies pašnāvnieku tīklā, Brendija izlasa vēl vienu Seta kartīti.
Mēs visi sevi kompostējam.
Es uzrakstu vēl vienu kartīti no nākotnes, un Brendija to izlasa.
Kad nezinām, ko ienīst, mēs nīstam paši sevi.
Augšupejoša vēja pūsma izceļ manas lielākās bailes no pašnāvnieku tīkla un aiznes projām.
Sets raksta, un Brendija lasa.
Vajag nepārtraukti sevi pārstrādāt.
Es rakstu, un Brendija lasa.
Nekas manī nav oriģināls. Mani apvienotos pūliņos ir radījuši visi, ko jebkad esmu pazinusi.
Es rakstu, un Brendija lasa.
Tas, ko mīli tu, un tas, kurš mīl tevi, nekad, nekad nav viens un tas pats cilvēks.
Sets kaut ko uzraksta pastkartei otrā pusē un iedod kartīti Brendijai izlasīt.
Televīzijas spēlēs, Brendija lasa, daži izvēlēsies ceļojumu uz Franciju, bet vairums cilvēku izvēlēsies veļasmašīnu ar centrifūgu.
Brendija uzspiež mazajam pastmarkas četrstūrītim lielu Plumbago buču un ļauj, lai vējš satver pastkarti un aiznes to prom, pretim Sietlas centra debesskrāpjiem.
Sets sniedz viņai otru, un Brendija lasa:
Televīzijas spēles ir domātas tam, lai mēs varētu priecāties par nejaušajiem, bezjēdzīgajiem faktiem, kas vienīgie palikuši pāri no mūsu izglītības.
Buča, un pastkarte jau ir ceļā uz Vašingtonas ezeru.
No Seta:
Kurā brīdī nākotne pārvētās no solījuma par draudu?
Buča, un vējš to nes uz Balerdas pusi.
Tikai tad, kad būsim aprijuši šo planētu, Dievs dos mums citu. Mūs vairāk atcerēsies pēc tā, ko iznīcinām, nevis pēc tā, ko radām.
Tālumā aizlīkumo Piektā šoseja. Raugoties no Kosmosa smailes augstumiem, dienvidu virziena joslas ir sarkanu gaismu švīkas, bet ziemeļu virziena joslas ir baltu gaismu švīkas. Es paņemu pastkarti un rakstu:
Es mīlu Setu Tomasu tik ļoti, ka man viņš jāiznīcina. Es pārcentīgi mēģinu to labot, dievinādama dižo karalieni. Sets mani nekad nemīlēs. Neviens mani vairs nemīlēs nekad.
Brendija gaida, lai varētu paņemt pastkarti un nolasīt to skaļi. Brendija gaida, lai varētu izlasīt pasaulei to, no kā man visvairāk bail, bet es nedodu kartīti viņai. Es to noskūpstu pati ar savām neesošajām lūpām un ļauju, lai vējš izrauj to man no rokas. Kartīte uzlido augšup, augšup, augšup uz zvaigznēm, tad krīt un ieveļas pašnāvnieku tīklā.
Kamēr es vēroju savu nākotni, kas ieķērusies pašnāvnieku tīklā, Brendija izlasa vēl vienu Seta kartīti.
Mēs visi sevi kompostējam.
Es uzrakstu vēl vienu kartīti no nākotnes, un Brendija to izlasa.
Kad nezinām, ko ienīst, mēs nīstam paši sevi.
Augšupejoša vēja pūsma izceļ manas lielākās bailes no pašnāvnieku tīkla un aiznes projām.
Sets raksta, un Brendija lasa.
Vajag nepārtraukti sevi pārstrādāt.
Es rakstu, un Brendija lasa.
Nekas manī nav oriģināls. Mani apvienotos pūliņos ir radījuši visi, ko jebkad esmu pazinusi.
Es rakstu, un Brendija lasa.
Tas, ko mīli tu, un tas, kurš mīl tevi, nekad, nekad nav viens un tas pats cilvēks.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}