Dec. 28., 2015 | 12:27 am
No:: grey
Jautājums ir par failsistēmu. Ja tā ir FAT tipa (FAT16, FAT32, exFAT, VFAT) tad vajag defragmentēt.
Ja failsistēma ir NTFS, tad īpašas jēgas to defragmentēt nav.
Fragmentācija rodas no tā, ka rakstot diskā failu, sistēma to sadala pa gabaliem, atbilstoši brīvajai vietai diskā.
FAT gadījumā, failsistēma meklē pirmo brīvo diska vietu, tur ieraksta cik var, pēc tam meklē nākamo utt.
NTFS gadījumā failsistēma brīvo vietu meklē uzreiz atbilstošā izmērā un raksta visu tur. Fragmentācija iespējama tikai tad, ja ir megadaudz mazo failu.
Līdz ar to, FAT gadījumā, piemēram, ja disks ir pa pusei pilns, visa informācija ir sarakstīta diska sākumā. NTFS gadījumā, faili teorētiski var tikt izvietoti pa visu disku.
Fragmentācijas rezultātā, krītas diska I/O performance, jo lasot failu, kurš sadalīts pa maziem gabaliņiem, disks ir spiests visu laiku pārvietot lasošo galviņu - nolasīt pirmo fragmentu, tad atgriezties diska sākumā, lai nolasītu nākamā fragmenta atrašanās vietu, tad nolasīt nākamo, tad atkal atgriezties diska sākumā, utt. Tātad FAT gadījumā, fragmentācija būtiski ietekmē performanci, jo tiek tērēts laiks uz galviņas pārvietošanu.
NTFS gadījumā, failsistēma savus datus (saucamo Superblock) glabā diska/partīcijas vidū. Līdz ar to lasot fragmentētu failu, galviņai jāpārvietojas mazāk. Turklāt NTFS gadījumā vairs nav izdevīgi visus datus rakstīt diska sākumā, bet gan diska/partīcijas vidū. Tāpēc NTFS no fragmentācijas cieš nedaudz.
Tāda ir teorija. Protams, mūsdienu diskiem, kuriem ir hz cik cilindru un galviņu, teorija kļūst diezgan relatīva, bet principi saglabājas.
Ja failsistēma ir NTFS, tad īpašas jēgas to defragmentēt nav.
Fragmentācija rodas no tā, ka rakstot diskā failu, sistēma to sadala pa gabaliem, atbilstoši brīvajai vietai diskā.
FAT gadījumā, failsistēma meklē pirmo brīvo diska vietu, tur ieraksta cik var, pēc tam meklē nākamo utt.
NTFS gadījumā failsistēma brīvo vietu meklē uzreiz atbilstošā izmērā un raksta visu tur. Fragmentācija iespējama tikai tad, ja ir megadaudz mazo failu.
Līdz ar to, FAT gadījumā, piemēram, ja disks ir pa pusei pilns, visa informācija ir sarakstīta diska sākumā. NTFS gadījumā, faili teorētiski var tikt izvietoti pa visu disku.
Fragmentācijas rezultātā, krītas diska I/O performance, jo lasot failu, kurš sadalīts pa maziem gabaliņiem, disks ir spiests visu laiku pārvietot lasošo galviņu - nolasīt pirmo fragmentu, tad atgriezties diska sākumā, lai nolasītu nākamā fragmenta atrašanās vietu, tad nolasīt nākamo, tad atkal atgriezties diska sākumā, utt. Tātad FAT gadījumā, fragmentācija būtiski ietekmē performanci, jo tiek tērēts laiks uz galviņas pārvietošanu.
NTFS gadījumā, failsistēma savus datus (saucamo Superblock) glabā diska/partīcijas vidū. Līdz ar to lasot fragmentētu failu, galviņai jāpārvietojas mazāk. Turklāt NTFS gadījumā vairs nav izdevīgi visus datus rakstīt diska sākumā, bet gan diska/partīcijas vidū. Tāpēc NTFS no fragmentācijas cieš nedaudz.
Tāda ir teorija. Protams, mūsdienu diskiem, kuriem ir hz cik cilindru un galviņu, teorija kļūst diezgan relatīva, bet principi saglabājas.