Jan. 25., 2015 | 07:04 pm
No:: uzpurne
Psihodinamiskajā tiek pieņemts, ka tev pietiek intelekta pašam arī paanalizēt, kas ar tevi notiek. Tātad, pašam jāstrādā. Tiek veidots ciešs kontakts ar terapeitu, caur kuru tu izspēlē savas emocijas pret kādu svarīgu personu savā dzīvē, kuru nu sanāk uzprojicēt uz terapeita. Parasti, atkarībā no dzimuma, tēvs vai māte. Tā var viskautko saprast (vai nu terapeits, vai arī jūs abi) un no sāpīgās figņas, kas traucē normāli dzīvot, tikt vaļā. Šeit slēpjas tā psiho-dinamika starp jums abiem.
Terapeits kaut kā mēģina tevi čakarēt tā, lai tu pats saproti, ko vajag mainīt un darīt. Dažreiz pat nedaudz izmanipulē tevi, lai tu nonāc pie pareizā (tāda, kas tev vismazāk pisīs prātu) secinājuma un sāc veidot normālāku uzvedības modeli. Tās sarunas ir diezgan mērķtiecīgas, var teikt.
Man tas viss derēja daļēji, jo es negribēju veidot kaut kādas buddy-buddy attiecības ar cilvēku, kam es maksāju, līdz ar to varbūt tā projicēšana līdz galam neizdevās. Bet gala beigās noteikti esmu mazāk sapists cilvēks.
Terapeits kaut kā mēģina tevi čakarēt tā, lai tu pats saproti, ko vajag mainīt un darīt. Dažreiz pat nedaudz izmanipulē tevi, lai tu nonāc pie pareizā (tāda, kas tev vismazāk pisīs prātu) secinājuma un sāc veidot normālāku uzvedības modeli. Tās sarunas ir diezgan mērķtiecīgas, var teikt.
Man tas viss derēja daļēji, jo es negribēju veidot kaut kādas buddy-buddy attiecības ar cilvēku, kam es maksāju, līdz ar to varbūt tā projicēšana līdz galam neizdevās. Bet gala beigās noteikti esmu mazāk sapists cilvēks.