pajautā! - Komentāri

Jūtu līdzi. Jāpriecājas, ka vecmāmiņa ir dzīva. Vectētiņš pagājušo vasaru no insulta aizgāja aizsaulē- žēl, ka nepaspēju parunāties, palūgt piedošanu par to, ja neesmu bijusi gana laba mazmeita un tā. Lai nu kā, brīdī, kad viņš iekļuva slimnīcā,pat vēl pirms viņš bija nācis pie samaņas, tika domāts, kas tiks darīts tālāk, jo bija zināms, ka viena ķermeņa puse paralizēta, rīšana apgrūtināta, utt. Viens variants ir aprūpes nams. Otrs variants ir vismaz to pusgadu vai gadu pašiem rūpēties - attieksmes ziņā tas ir kā diena pret nakti, jo arī tais aprūpes namos viņiem tas tomēr ir tikai darbs un gribi negribi tam cilvēkam pašam sāk šķist, ka viņš ir dārzenis, kur saskābuši cilvēki, aptākļu spiesti, viņu kopj. Vai arī paņem atvaļinājumu, apgūsti kā rūpēties par vecmāmiņu un pēc tam atrodi un apmāci cilvēku, kas spēs darīt to, ko esi novērojusi vecmāmiņai kā vispiemērotāko.

Es pati esmu aprūpētāja - personīga attieksme ir tas, kas cilvēkiem grūtajā brīdī ir vajadzīgs visvairāk.

Pirmais posms būs visgrūtākais, bet pēc tam, kad gan vecmāmiņa, gan tu pati pieradīsiet pie apstākļiem un iemācīsieties tajos orientēties - būs vieglāk. Dzīve jāņem no gaišās puses. Varbūt tādējādi dzīve māca mums nesavtīgi rūpēties, mīlēt vai kaut vai just un sajust dzīvības vērtību, un formulēt tās nozīmi sev pašam. Kamēr ir dzīvs, tikmēr vēl var ko mainīt. Nepadodieties, esiet pacietīgi un lai jums sirdsspēks vada! :)