Dec. 10., 2013 | 07:52 pm
No:: po
Tāda tā populārā mitoloģija ir, jā. Bet nevar būt tā, ka cilvēkam nav absolūti nekādu tiesību un viņam drīkst uzlikt jebkādus pienākumus līdz brīdim, kad viņš vēršas pie vietējiem vecajiem pēc tiesībām tikt uzskatīts par cilvēku. Gluži otrādi. Cilvēks ir brīvs by default, un viņš iestājas tajā klubiņā "valsts", kurā ir kārtība, pēc kuras šie dalībnieki pieņem, izdod un izpilda likumus - bet tie likumi attiecas tikai uz biedriem. Ja kādā draudzē visi vienojas nekad nenodarboties ar seksu, man tas nav saistoši, lai cik ļoti tā draudze gribētu, lai tas būtu arī mans pienākums.
Bet, kad reiz cilvēks kādā klubiņā iestājas, viņam jābūt tiesībām klubiņu pamest jeb pārtraukt šīs vienlīdzīgās attiecības, citādi tās vairs nav vienlīdzīgas un ir hierarhiskas, kur viena puse uzstāj uz savām tiesībām pār tevi, tavu dzīvību, brīvību un īpašumu. Tā ir verdzība - tas, cik saprotu, ir aizliegts gan valsts, gan dažādu starpvalstisko vienošanos ietvaros.
Visādi citādi nevajadzētu būt iespējamam tam, ka, zaudējot konkrētā klubiņa ierobežojumus, tu zaudē arī brīvību (strādāt, tirgoties, ceļot etc.), jo tā ir defaultā. Biedrības locekļi var sev aizliegt ar tevi sadarboties - viņiem ir tādas tiesības, bet ne piesavināties kaut ko, kas pieder man. Tad, attiecīgi, man jābūt visām iespējām dzīvot jebkurā veidā, kādā izvēlos, tikai bez attiecīgā klubiņa (Latvija™) ierobežojumiem (statūtiem jeb "likumiem"). Vēl nezinu, varbūt valsts aizliedz bankām nedalīties ar informāciju par tevi un liek obligāti piesaistīt visus kontus personām (nevis cilvēkiem), t.i., valsts radītajām korporācijām, uz kurām attiecas to iekšējie ierobežojumi, bet būtībā bez valsts pakalpojumiem nekādiem pozitīviem (aktīviem) šķēršļiem nebūtu jārodas - ja nu vienīgi tu pēkšņi konstatē, ka nevari atrast alternatīvu kādam valsts piedāvātam pakalpojumam, t.i., neviens cits uz pasaules nav spējīgs izdomāt kkādus risinājumus, tas gan var ietekmēt spēju funkcionēt šajā pasaulē, bet nav jau nekāda tāda life-support, kuru nevarētu līdz ar visām saistībām ar valsti pārraut.
Katrā gadījumā - īsti vairs negribu ticēt tiem šausmu stāstiem par to, ka bez dalības kkādā organizācijā tu noteikti vari būt tikai bomzis. Tā tāda šausmu pasaka mazuļiem, un par ko tikai to nestāsta - ja skolā sliktas atzīmes, būsi bomzis, ja nebeigsi universitāti, arī, ja nebūsi visgudrākais, vissmukākais, ja nenēsāsi baltu kreklu, ja apšaubīsi varu, ja izvairīsies no nodokļiem etc. ad nauseum. Vnk trūkst pozitīvas prakses paraugu. Un varbūt tādi ir, vnk skaidrs, ka valsts informācijas telpā tas nenotiks, un pārējie vnk pierod domāt, ka valsts ir defaultais, vienīgais risinājums, un, ja nav konkrētas citas alternatīvas (kā valsts vai partijas), tad noteikti tādas arī nevar būt. Naah! Mani labāk interesē, kā mūs čakarē un kā no tā izvairīties, nevis dzīvot, zinot, ka mani krāpj, bet neko nedarīt, baidoties no vientulības.
Bet, kad reiz cilvēks kādā klubiņā iestājas, viņam jābūt tiesībām klubiņu pamest jeb pārtraukt šīs vienlīdzīgās attiecības, citādi tās vairs nav vienlīdzīgas un ir hierarhiskas, kur viena puse uzstāj uz savām tiesībām pār tevi, tavu dzīvību, brīvību un īpašumu. Tā ir verdzība - tas, cik saprotu, ir aizliegts gan valsts, gan dažādu starpvalstisko vienošanos ietvaros.
Visādi citādi nevajadzētu būt iespējamam tam, ka, zaudējot konkrētā klubiņa ierobežojumus, tu zaudē arī brīvību (strādāt, tirgoties, ceļot etc.), jo tā ir defaultā. Biedrības locekļi var sev aizliegt ar tevi sadarboties - viņiem ir tādas tiesības, bet ne piesavināties kaut ko, kas pieder man. Tad, attiecīgi, man jābūt visām iespējām dzīvot jebkurā veidā, kādā izvēlos, tikai bez attiecīgā klubiņa (Latvija™) ierobežojumiem (statūtiem jeb "likumiem"). Vēl nezinu, varbūt valsts aizliedz bankām nedalīties ar informāciju par tevi un liek obligāti piesaistīt visus kontus personām (nevis cilvēkiem), t.i., valsts radītajām korporācijām, uz kurām attiecas to iekšējie ierobežojumi, bet būtībā bez valsts pakalpojumiem nekādiem pozitīviem (aktīviem) šķēršļiem nebūtu jārodas - ja nu vienīgi tu pēkšņi konstatē, ka nevari atrast alternatīvu kādam valsts piedāvātam pakalpojumam, t.i., neviens cits uz pasaules nav spējīgs izdomāt kkādus risinājumus, tas gan var ietekmēt spēju funkcionēt šajā pasaulē, bet nav jau nekāda tāda life-support, kuru nevarētu līdz ar visām saistībām ar valsti pārraut.
Katrā gadījumā - īsti vairs negribu ticēt tiem šausmu stāstiem par to, ka bez dalības kkādā organizācijā tu noteikti vari būt tikai bomzis. Tā tāda šausmu pasaka mazuļiem, un par ko tikai to nestāsta - ja skolā sliktas atzīmes, būsi bomzis, ja nebeigsi universitāti, arī, ja nebūsi visgudrākais, vissmukākais, ja nenēsāsi baltu kreklu, ja apšaubīsi varu, ja izvairīsies no nodokļiem etc. ad nauseum. Vnk trūkst pozitīvas prakses paraugu. Un varbūt tādi ir, vnk skaidrs, ka valsts informācijas telpā tas nenotiks, un pārējie vnk pierod domāt, ka valsts ir defaultais, vienīgais risinājums, un, ja nav konkrētas citas alternatīvas (kā valsts vai partijas), tad noteikti tādas arī nevar būt. Naah! Mani labāk interesē, kā mūs čakarē un kā no tā izvairīties, nevis dzīvot, zinot, ka mani krāpj, bet neko nedarīt, baidoties no vientulības.