Maijs. 15., 2012 | 11:51 pm
No:: quasi
Kas ir Boloņas process?
Boloņas process ir Eiropas vienotās augstākās izglītības veidošanas process.
Boloņas process aizsākās 1999. gada 19. jūnijā, kad 29 Eiropas valstu izglītības ministri parakstīja Boloņas deklarāciju. Kopš otrās ministru apspriedes 2001. gada maijā Prāgā Boloņas procesa dalībvalstu skaits ir pieaudzis līdz 33 valstīm. Nākošā, trešā ministru sanāksme pēc Boloņas deklarācijas parakstīšanas, notiks 2005.gadā Bergenā.
Boloņas deklarācijā paustā apņemšanās līdz 2010. gadam izveidot vienotu Eiropas augstākās izglītības telpu ir pats nozīmīgākais pavērsiens Eiropas augstākās izglītības politikā. Deklarācija paredz pāriet uz divu ciklu (bakalaura/maģistra) studiju sistēmu, nodrošināt absolventu nodarbināmību Eiropas mēroga darba tirgū jau sākot ar bakalaura līmeni, kā arī virzību uz augstākās izglītības kvalitātes apliecinājumiem Eiropas mērogā un Eiropas augstākās izglītības pievilcības veicināšanu pasaules mērogā.
Kāpēc bija nepieciešama Boloņas deklarācija?
Eiropa ir vienīgais pasaules reģions, kuram ir sava kopēja augstākās izglītības politika. Nepieciešamību pēc kopējas politikas augstākās izglītības jomā Eiropā radīja divi galvenie faktori:
1. Nepieciešamība saskaņot Eiropas augstākās izglītības sistēmas. Šo nepieciešamību nosaka divi galvenie faktori: ES paplašināšanās un ar to saistītā tālākā sadarbības attīstība augstākajā izglītībā, un vienota darba tirgus veidošanās. Eiropā. Augstākā izglītība Eiropā 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās bija un joprojām ir ārkārtīgi daudzveidīga un grūti salīdzināma.
2. Eiropas augstākās izglītības konkurētspēja pasaulē. 20. gadsimta pēdējās desmitgades iezīmēja Eiropas augstākās izglītības ietekmes mazināšanos pasaules mērogā. No vienas puses, Eiropas valstu ietekmes mazināšanās bijušajās kolonijās tur radīja zināmu ietekmes vakuumu arī augstākajā izglītībā. No otras puses, it īpaši Āzijā, bet lielā mērā arī Āfrikā ir neiedomājami pieaudzis studētgribētāju skaits (un arī to skaits, kuri var atļauties studēt), taču vietējās izglītības sistēmas nav gatavas šādu studentu skaitu absorbēt. Prakse ir pierādījusi, ka šo valstu studētgribētāji nesalīdzināmi biežāk izvēlēas skaidri izprotamās anglosakšu sistēmas (ASV, Austrālijas, arī Lielbritānijas), nevis kontinentālās Eiropas kultūru daudzveidību, kurā, diemžēl, ir grūti orientēties.
http://www.lu.lv/par/starptautiska-sada
Boloņas process ir Eiropas vienotās augstākās izglītības veidošanas process.
Boloņas process aizsākās 1999. gada 19. jūnijā, kad 29 Eiropas valstu izglītības ministri parakstīja Boloņas deklarāciju. Kopš otrās ministru apspriedes 2001. gada maijā Prāgā Boloņas procesa dalībvalstu skaits ir pieaudzis līdz 33 valstīm. Nākošā, trešā ministru sanāksme pēc Boloņas deklarācijas parakstīšanas, notiks 2005.gadā Bergenā.
Boloņas deklarācijā paustā apņemšanās līdz 2010. gadam izveidot vienotu Eiropas augstākās izglītības telpu ir pats nozīmīgākais pavērsiens Eiropas augstākās izglītības politikā. Deklarācija paredz pāriet uz divu ciklu (bakalaura/maģistra) studiju sistēmu, nodrošināt absolventu nodarbināmību Eiropas mēroga darba tirgū jau sākot ar bakalaura līmeni, kā arī virzību uz augstākās izglītības kvalitātes apliecinājumiem Eiropas mērogā un Eiropas augstākās izglītības pievilcības veicināšanu pasaules mērogā.
Kāpēc bija nepieciešama Boloņas deklarācija?
Eiropa ir vienīgais pasaules reģions, kuram ir sava kopēja augstākās izglītības politika. Nepieciešamību pēc kopējas politikas augstākās izglītības jomā Eiropā radīja divi galvenie faktori:
1. Nepieciešamība saskaņot Eiropas augstākās izglītības sistēmas. Šo nepieciešamību nosaka divi galvenie faktori: ES paplašināšanās un ar to saistītā tālākā sadarbības attīstība augstākajā izglītībā, un vienota darba tirgus veidošanās. Eiropā. Augstākā izglītība Eiropā 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās bija un joprojām ir ārkārtīgi daudzveidīga un grūti salīdzināma.
2. Eiropas augstākās izglītības konkurētspēja pasaulē. 20. gadsimta pēdējās desmitgades iezīmēja Eiropas augstākās izglītības ietekmes mazināšanos pasaules mērogā. No vienas puses, Eiropas valstu ietekmes mazināšanās bijušajās kolonijās tur radīja zināmu ietekmes vakuumu arī augstākajā izglītībā. No otras puses, it īpaši Āzijā, bet lielā mērā arī Āfrikā ir neiedomājami pieaudzis studētgribētāju skaits (un arī to skaits, kuri var atļauties studēt), taču vietējās izglītības sistēmas nav gatavas šādu studentu skaitu absorbēt. Prakse ir pierādījusi, ka šo valstu studētgribētāji nesalīdzināmi biežāk izvēlēas skaidri izprotamās anglosakšu sistēmas (ASV, Austrālijas, arī Lielbritānijas), nevis kontinentālās Eiropas kultūru daudzveidību, kurā, diemžēl, ir grūti orientēties.
http://www.lu.lv/par/starptautiska-sada