pajautā! - Teksts par karaviru dziedasanu

Marisa Vētras ""Div' dūjiņas". Pašas grāmatas nav pie rokas, tāpēc aizņēmos citātu no kādas interneta lapas, bet grāmatā ir arī par dziedāšanu frontē.

"Neatceros vairs, kā sauca to zēnu, kas 15.oktobra naktī gulēja man blakus un ar nāves pilno skatu raudzījās man garām uz tumšo logu, kur līgojās sajukušā "Div'dūjiņu" melodijā. Nākošā dienā viņa vairs nebija, un viņa līķi mēs atradām tikai īsi pirms Ziemassvētkiem. Tad pie mums ieradās kāda sieva saraudātām acīm un lūdza apglabāt savu dēlu.
-Saprotams,-teica mūsu rotas komandieris,-mēs nosūtīsim goda sardzi un mūsu pulka orķestri.
Bet nelaimīgā māte bija sava zēna bēres nolikusi otro Ziemassvētku rītā, un mūsu orķestrim bija visu nakti pirms tam jāspēlē virsnieku klubā Ziemassvētku ballē.
Bija neprātīgi prasīt, lai mūsu kara mūziķi pēc negulētas nakts jau nākošā rītā ierastos darbā uz klaja lauka. Tas bija neiespējami, bet nelaimīgā mēte to negribēja saprast. Viņa ieradās vēlreiz un atkal raudāja.
-bet mēs jums nosūtīsim divdesmit piecus karavīrus,- teica virsleitnants.
-Bet vai tad mans dēliņš nav pelnījis pat kara mūziku pie sava kapa?
-Un divdesmit pieci karavīri šaus trīs zalves jūsu dēlam par godu.
-Bet mans puisītis nekad nemīlēja ieročus, tikai - mūziku.
Tad mūsu virsleinants atkal telefonēja pulka kapelmeistaram un atkal teica nelaimīgajai m;atei:
-Nevar. Līdz pulksten pieciem un varbūt vēl ilgāk mūsu orķestrim jābū virsnieku klubā.
Bet nelaimīgā māte mūsu kara pienākumus nesaprata un kliedz:
-Un tas ir svarīgāk kā mana zēna bēres?
Nelaimīgs bija mūsu virsleitnent, nelaimīgi bijām mēs visi. Ko gan tur varēja padarīt? Un, lai tikai apmierinātu mātes asaras, virsleitnants Lapiņš tagad viņai solīja visu. Viņš apsolīja, ja ne mūsējo, tad kādu citu orķestri.
Un tomēr Ziemassvētku rītā mēs paglabājām vienu no traģiskākiem Bermonta dienu upuriem bez mūzikas. Tikai divdesmit pieci karavīri neskanīgi dziedāja "Div' dūjiņas", un Mežakapu priedēs nošalca trīs šauteņu zalves."