Okt. 4., 2009 | 07:29 pm
No:: digna
Iz manas pieredzes. Sākumā - slikta dūša, galvassāpes, miegainība, raudulīgums un saasināta uztvere gan tīri emocionāli, gan fiziski, īpaši uz skaņām, koordinācijas traucējumi, trīce.
Sekas, nu, visādas. Galva ilgi sāpēja, no viena trieciena bija kakla skriemeļi sadzīti un kaut kādi nervi saspiesti, tad bija baigi sūdīgi pāris mēnešus, bija vislaik jāguļ un neko prātīgu nevarēju izdarīt, jo galva sāpēja.
Arī tas ātrais nogurums vienmēr kādu laiku saglabājās.
Iespējams, ka pārlieka nervozitāte ir vismaz daļēji saistīta ar tiem satracinājumiem, jo vismaz pēc tā trakākā gadījuma es kļuvu nervōzāka.
Jau kopš bērnības īpaši nedraudzējos ar savu vestibulāro aparātu, taču kopš jau pieminētā trakākā trieciena ir izteiktas vemstelības problēmas - vairs nevaru pašūpoties īsti, nepatīk braukt autobusos, tolejbusos un automašīnās ar "raustošiem" šoferiem, iespējams, ka pateicoties tam citreiz pazaudēju līdzsvaru un gāžos. Skaidrā prātā. :)
Nu, nav nekas labs tie satracinājumi, patiesībā, jebkurš stiprāks trieciens pa galvu tādu rada, tikai tad tas ir tik viegls, ka simtōmi šitie visi neizpaušas.
Man bērnībā viena draudzene nomira 13 gadu vecumā. Viņai bija kādi pieci neizgulēti smadzeņu satracinājumi un tad kaut kā nonāca līdz tam, ka sakrājās šķidrums smadzenēs un tad operēja un tad bija baigā čerņa, negribu iedziļināties.
Sekas, nu, visādas. Galva ilgi sāpēja, no viena trieciena bija kakla skriemeļi sadzīti un kaut kādi nervi saspiesti, tad bija baigi sūdīgi pāris mēnešus, bija vislaik jāguļ un neko prātīgu nevarēju izdarīt, jo galva sāpēja.
Arī tas ātrais nogurums vienmēr kādu laiku saglabājās.
Iespējams, ka pārlieka nervozitāte ir vismaz daļēji saistīta ar tiem satracinājumiem, jo vismaz pēc tā trakākā gadījuma es kļuvu nervōzāka.
Jau kopš bērnības īpaši nedraudzējos ar savu vestibulāro aparātu, taču kopš jau pieminētā trakākā trieciena ir izteiktas vemstelības problēmas - vairs nevaru pašūpoties īsti, nepatīk braukt autobusos, tolejbusos un automašīnās ar "raustošiem" šoferiem, iespējams, ka pateicoties tam citreiz pazaudēju līdzsvaru un gāžos. Skaidrā prātā. :)
Nu, nav nekas labs tie satracinājumi, patiesībā, jebkurš stiprāks trieciens pa galvu tādu rada, tikai tad tas ir tik viegls, ka simtōmi šitie visi neizpaušas.
Man bērnībā viena draudzene nomira 13 gadu vecumā. Viņai bija kādi pieci neizgulēti smadzeņu satracinājumi un tad kaut kā nonāca līdz tam, ka sakrājās šķidrums smadzenēs un tad operēja un tad bija baigā čerņa, negribu iedziļināties.