Apr. 1., 2009 | 07:52 am
No:: begemots
Var jau būt, ka tas ir maināms. bet droši vien atkarīgs no tā, cik ilgi cilvēks jau tā dzīvo. pieradumam ir mežonīgs spēks.
Tā pilnīgi ar pirkstu debesīs bakstot, saskaņā ar Bernu izklausās pēc tā, ka cilvēkam ir izveidojusies konkrēta psiholoģiskā spēle, ko viņš spēlē. Tas nozīmētu, ka lai to varētu spēlēt, jābūt arī vienam vai vairākiem līdzspēlētājiem, kuriem tiek iedalīta noteikta loma.
Teorētiski tad šo apvainošanās spēli var salauzt tā, ka vienkārši atsakās piespēlēt - t.i. maina savu reakciju uz cilvēka apvainošanos. Tad ir 3 varianti:
1) cilvēks apvainojās un sameklē citu(s) ar ko spēlēt "Apvainošanos";
2) cilvēks nomaina "Apvainošanos" spēli uz kādu citu;
3) pārtrauc spēlēt un sāk dzīvot bez spēlēm.
Ja ir interese, iesaku palasīt Ēriku Bernu (Eric Berne, "Games people play"). Latviski diemžēl nav tulkots, bet ir krieviski un protams angliski.
Tā pilnīgi ar pirkstu debesīs bakstot, saskaņā ar Bernu izklausās pēc tā, ka cilvēkam ir izveidojusies konkrēta psiholoģiskā spēle, ko viņš spēlē. Tas nozīmētu, ka lai to varētu spēlēt, jābūt arī vienam vai vairākiem līdzspēlētājiem, kuriem tiek iedalīta noteikta loma.
Teorētiski tad šo apvainošanās spēli var salauzt tā, ka vienkārši atsakās piespēlēt - t.i. maina savu reakciju uz cilvēka apvainošanos. Tad ir 3 varianti:
1) cilvēks apvainojās un sameklē citu(s) ar ko spēlēt "Apvainošanos";
2) cilvēks nomaina "Apvainošanos" spēli uz kādu citu;
3) pārtrauc spēlēt un sāk dzīvot bez spēlēm.
Ja ir interese, iesaku palasīt Ēriku Bernu (Eric Berne, "Games people play"). Latviski diemžēl nav tulkots, bet ir krieviski un protams angliski.