pajautā! - Komentāri

septiņdesmitajos līdz astoņdesmito pirmajai pusei bija tā sauktie bērnības svētki. kolhoza klubā bija reizi vairākos gados pasākums, kurā bērnus sveica kopā ar ģimenes izvēlētiem krustvecākiem. bet lielākajā daļā gadījumu, cik saprotu, krustvecāku būšana tika sarunāta tāpat ģimenē. vismaz es tā dabūju savu krustmāti - viņa izteica vēlmi par tādu būt, mani vecāki ar prieku piekrita, un viņa par manu krustmāti tika saukta turpmākos vairākus gadu desmitus.

tā ka krustvecāku dabūšana caur baznīcu ir tikai viena no opcijām. rezultātā padomju laikos katrs varēja gluži viegli dabūt krustvecākus tikai ar aprunāšanos, bet mūsdienās tie, kurus nekristī, paliek bez šī resursa.