pajautā! - Komentāri

nēnu staigājot, kad mācījās stāvēt, arī krita, bet nu ātri iemācījās, kā to galvu pasargāt, bet nu cik noprotu, ir atšķirība, vai bērns krīt no sava augstuma, vai augstuma, kurā pats ir uzrāpies, vai arī no kādas vietas, kur viņu kāds uzcēlis. Pirmajā gadījumā vismaz kkāda teorija esot, ka, ja pietiekot spēka uzrāpties, pietiekot prāta arī saprast, ka ir augstu un, ka lejā jākāpj līdzīgi. Kad viņa man rāpās iekšā savā zīdaiņu autogroziņā, kas vēl uz bāzes bija uzlikts (un kopā toč bija augstāk par 30cm no cieta lamināta), pēcāk arī smuki ar kājām pa priekšu līda laukā, bet, piemēram, no gultas nokāpt ar kājām pa priekšu mācu jau no 7mēn vecuma (kā sāka stāvēt), bet joprojām pierāpo pie gultas malas un gāžas lejā ar degunu pa priekšu.
Man tas bumbulis arī te ir mājās uz flīzēm vēlies ar galvu utt., bet slimnīcā ar esam papbijuši, kad pārsita šitā krītos mutē sev kaut ko un asinis pa muti gāzās. Vnk neuzskatu, ka liekas galvas traumas ir vajadzīgs. Tāpat vēl pati atsitīsies pietiekami, kā jau raksti. Nedomāju, ka tas būtu vēl kaut kā speciāli jāveicina :D Kad bērns pats spēs tur arī iekāpt, tad arī būs citādāk. Vai tad speciāli jāmāca arī autiņā, bet runa ir par šo brīdi, kad nekas vēl speciāli autiņa mācīts nav. :)