pircēji un pārdevēji

Iekštelpu šaurībā rodas neveselīgi un neglīti gaitas un kustības paradumi.

the mole cricket males occasionally produce a soft, 'churring' song from within a specially constructed chamber in the burrow system. this acts to amplify the song which is believed to be used for attracting females. the sounds are typically produced on warm mild evenings in early spring and they are similar to the song of the nightjar.
angliski viņus, kā izrādās, sauc par kurmjcirceņiem. un tas tiešām bija zemesvēzis, kas šovakar tika pirmo reizi apzināti dzirdēts, nevis kautkāds tur cits mārrutks. drošivien, ka ar zemesvēžu dziedāšanu biju sastapies jau agrāk, bet norakstiju uz kādu dīvainu krupi.

un vēl ir skaidrs, ka vasarā var iet gulēt cikos grib, ārā vienalga jau gaišs.

Red Moss un Buckie High

Pēdējo ierakstu noskaņās.

ļoti nepatīk melošana/noklusēšana, ienīstu

Turpinu darbu pie "Laika mašīnas" un atbilstošā laikmeta pētniecības. Šajā sakarā noskatījos filmu "Intermeitene".
http://www.imdb.com/title/tt0097584/
Iespaidīgi

Ļoti bēdīgi ir tas, ka rakstot bieži izvēlos tādu izteiksmes formu, kas veicina pretēju reakciju, nekā ceru sagaidīt. Es to droši vien nekādi citādi nebūtu spējusi pamanīt, bet fakts ir tāds, ka, ja manā dzīvē noris kaut kas grūts un smags, bet man par to ir sajūta, ka noteikti tikšu galā un ir iespējams visu atrisināt, un, ja es par notiekošo kaut ko uzrakstu, tad nereti saņemu komentārus "pai pai", "nabadzīte", "lācītis". Tas vienmēr ir ļoti iepriecinoši, ka kādam rūp, kā es jūtos un liekas svarīgi pateikt kaut ko mīļu un mierinošu, bet tajos gadījumos es bieži nodomāju: "Vai tas tiešām skanēja tik bēdīgi/smagi/grūti?"
Tas, kas man nav saprotams, ir, ko tieši es izmainu valodā, izteiksmes veidā brīžos, kad jūtos absolūti nelaimīga, nožēlojama, pārgurusi un nemīlama un kad "pai pai" kļuvis par neaizstājamu nepieciešamību, jo tad praktiski nekad nesaņemu līdzjūtīgus komentārus.
Vienīgais, kas nāk prātā - laikam tajos ļoti grūtajos brīžos ieraksti kļūst abstraktāki, nekonkrēti. Tur trūkst kaut kādu situāciju aprakstošu detaļu, jo parasti tām sajūtām nav tāda ārēja cēloņa, ko viegli varētu izskaidrot ir noticis tas un tas formā. Un tad varbūt viss izklausās pēc kaut kādas pasūdīgas bla, bla literatūras, un kurš tad jūt līdzi literātiem, kuriem aizlaidusies mūza (jo īpaši pēdējā laikā, haha), vai ne?
Lai nu kā, galvenais jautājums, kas nodarbina manu prātu, ir - kā lai iemācās negaidīt reakciju? Kā lai iemācās būt pašpietiekamam arī lielās sāpēs un bēdās?
Varbūt vienkārši tie "pai pai", kas pavisam negaidīti saņemti vieglākos brīžos, ir jāpietaupa, jānoglabā sirdī, lai tos atkal varētu izcelt gaismā grūtajos brīžos, kad starp mani un visu pārējo pasauli izaudzis milzīgs mūris.

I'm too shy!

Detach yourself. Detach yourself.

I shall.

master un margarita = totoro = mjāu = Rīgas māju jumti

Sapņoju par to mirkli, kad varēšu atviegloti nopūsties "labs darbiņš, kas padarīts", domājot par sevis iepazīšanu un pilnveidošanu. Ja tādu mirkli ir iespējams piedzīvot, tas droši vien nozīmētu, ka jāmirst nost, jo ko tad tāds gatavs cilvēks uz zemes vēl varētu pasākt. Man gan pret to nebūtu iebildumu - kad viss ir padarīts, drīkst taču doties pelnītā atpūtā.

Ceļš ir vienmuļš un vientuļš un nasta smaga, bet apstāties arī nav nekādas vēlmes.

Forši, ka dažreiz vienkārši atbalstoši vārdi spēj tik ļoti motivēt!

Rūtiņa melnu muti beidzot ielēca atpakaļ mājās.
Es jau sāku satraukties.
Tagad var mierīgi visu aizmirst un pastiepties.
Fūh.
Bija un ir gara, skaista diena.
Gatavojos ziemai.
Ārā ir tik tievs mēnestiņš!
Kā Rūtiņas nadziņš.

Hauss kūl!
Šis seriāls ir emocionāla spīdzināšana, traks emocionāls šausmu seriāls, kur man ļoti bieži ir bail par dzīvi, cilvēkiem, pasauli un negribas būt vienai, bet turpinu skatīties, jo gribas zināt, kas notiks.
Un tagad ir pacients ar pārgrieztu corpus callosum ar visiem krutākajiem simptomiem, par kuriem mums stāstīja Sarmīte. Forši!

Šobrīd skatos 5. sezonas pēdējo sēriju, un tikai tagad sapratu, ka Hauss ir nūģis. Superīgi! Fanu klubs!

klau, varbūt kāda no cibas dāmām var ieteikt man labu recepti ātrajai kūkai no rabarberiem, jo šodien uz atmiņu mēģinātā diez ko nesanāca. nu tādu, kur tikai olas, cukuru, drusciņ miltus un rabarberus vajag

man ļoti patīk apskāvieni. tādi īsti un patiesi

jau otrā vakara pelde vēsā ūdenī. tā sajūta pēc tam ir tāda ļoti īpaša. kaut kad tad, kad vēl adatiņas dursta ādu, tu laimīgs peldi un jūti, kā smadzenēs uzsprāgst endorfīnu kaskādes

es laikam varētu kļūt par roni