Kaulainā dāma apmetnī, parasti ar izkapti, smilšu pulksteni, globusu, pūci, svariem. Katoļu baznīcai nepatīk, tas esot sātanisms. Meksikā šis ir kults, sevišķi starp sabiedrības atstumtajiem, nabadzīgajiem, kriminālajās aprindās, cietumos, jo nāve ir tā, kas nešķiro, nāves priekšā visi ir vienlīdzīgi.
Te vēl ko palasīt, un video.

The Gorey alphabet

The sight of this lugubrious group of Parisian thrill-seekers seriously threatens the reputation the French have for a reckless pursuit of pleasure. They pose grimly for the camera, surrounded by the paraphernalia of death, adjusting their eyes to the nocturnal gloom and preparing for the serious business of inebriation. Parisian nightlife catered handsomely to the fin-de-siècle passion for morbidity with cabarets celebrating the criminal underworld and heaven and hell. The most extreme example of this trend was the Cabaret du Néant (Nothingness) where the clientele was served by staff dressed as funeral directors at tables made from coffins – the decor was all shrouds and skulls, bones and skeletons and the entertainment was a succession of tableaux satirising the world of the occult. For a blasé and chronically jaded public it offered a welcome escape from the endless parades of dancing girls exposing their under-garments for the gratification of sex-starved visitors from the prudish Anglo-Saxon regions. The visual clichés of death and extinction have lost none of their power to both shock and amuse and continue to thrive in the iconography of tattoos and body decoration, in video games and comic books, in thrash, death and heavy metal music and in Gothic fashion styles.

( ... tālāk ... )

Cerams, ka nebūs netēma:

jeb šeit.

As a matter of fact, the encounter of Death and the maiden may have served as an excuse to show a naked woman.
( ... tālāk ... )

James Ensor - Death Pursuing a Flock of Mortals, 1896

Memento Mori - From the world of photographer Roger Ballen

Vizuāli saistoša tematiskā multene - The Backwater Gospel

Kāds veltījis savas sekundes, lai radītu aplikāciju ar algoritmu mums atlikušo sekunžu aprēķināšanai - ievadi dzimšanas datus, ķermeņa masas indeksu, dzimumu un vēl pāris parametrus, lai tiktu pie aptuvenas, acīmredzot statistikā balstītas prognozes. Rezultāts ir laika atskaites taimera formā, kam vari ik pa laikam uzmest aci, cik aptuveni vēl atlicis. Vismaz, ja viss notiks gludi un pēc pašreizējām prognozēm.
http://www.deathclock.com

There is nothing I desire more to be informed of, than of the death of men:
that is to say, what words, what countenance, and what face they show
at their death . . . Were I a composer of books, I would keep a register,
commented of the diverse deaths, which in teaching men to die, should after
teach them to live.

(Montaigne, Essays)

Melburnas metro kampaņa "Esiet uzmanīgi, ja tuvojas vilciens" jeb neatvairāma dziesmiņa-multenīte Dumb Ways to Die nekautrējas būt arī rokasgrāmata īpaši radošiem un izaicinājumus alkstošiem pašnāvniekiem.

Paskat, kas notiek ar Džimija Sevila piemiņas plāksnēm, statujām utt. tagad, kad gadu pēc viņa nāves britu sabiedrība (un policija) atklāj aizvien vairāk faktu, ka viņš bijis pedofīls — dzīves laikā bijis pazīstams kā filantrops un saņēmis bruņinieka titulu, vārdsakot godāts cilvēks, bet pēc nāves parādās aizvien vairāk iemeslu gāzt viņa pieminekļus.

P.S. Pie pieminekļiem un memoriālajām plāksnēm varētu pieskaitīt arī Vikipēdijas rakstu par viņu, paskat, tas šobrīd ir daļēji aizsargātā statusā, kas norāda, ka cilvēki arī šo "pieminekli" grib nojaukt.

Мои слова, я думаю, умрут,
и время улыбнется, торжествуя,
сопроводив мой безотрадный труд
в соседнюю природу неживую.
В былом, в грядущем, в тайнах бытия,
в пространстве том, где рыщут астронавты,
в морях бескрайних – в целом мире я
не вижу для себя уж лестной правды.
Поэта долг – пытаться единить
края разрыва меж душой и телом.
Талант – игла. И только голос – нить.
И только смерть всему шитью – пределом.

1963

Sandra Sabīne Jaundāldere, "Veļi"/"The Shades", 2011.

Elles ainas mākslinieka interpretācijā: http://www.popgive.com/2010/04/it-looks-like-hell.html

Vanitas ir baroka laikmeta glezniecības mākslas žanrs, alegoriska klusā daba, kuras kompozīcijas centrālais tēls tradicionāli ir cilvēka galvaskauss. Šī žanrs visplašāko izplatību guva Flandrijā Beļģijā un Holandē 16. un 17. gadsimtā. Agrīnā žanra stadijā vanitas mākslas darbi kalpoja kā atgādinājums par dzīves straujo ritumu un nāves neizbēgamību.

(c) Wikipedia

( ... tālāk ... )

Libertīna nāvi Arjess izdala kā atsevišķu modeli, jo atšķirībā no pārējiem, libertīni pauž dziļu skepticismu attiecībā uz pēcnāves dzīvi un pestīšanu, viņiem raksturīga arī atteikšanās no grēksūdzes. Būtiski ir divi aspekti: pirmkārt, konkrētajā vēsturiskajā periodā šāda attieksme ir pietiekami izplatīta un nav uzskatāma par izņēmumu vai anomāliju, un, otrkārt, tā ir ne tik daudz saistāma ar pakāpenisku virzību uz ateismu un pēcnāves dzīves zinātnisku noraidījumu, cik ar rāmu vienaldzību. Libertīni dodas pretim nāvei ar vieglu prātu, nāve viņos nerada nedz bailes, nedz bijību, tā tiek sagaidīta nevērīgi: „Labākais, kas var notikt ir aiziet to nemaz neapzinoties; aizmirstot, ka nāve vispār pastāv! Tā ir milzu priekšrocība, kas nepiemīt cilvēkam, bet piemīt dzīvniekiem.” (Aries, 1981: 313)

Aokigahara - ļoti populāra pašnāvību vieta Japānā.

1) Vieglā versija
2) Hārdkōrs