Libertīna nāvi Arjess izdala kā atsevišķu modeli, jo atšķirībā no pārējiem, libertīni pauž dziļu skepticismu attiecībā uz pēcnāves dzīvi un pestīšanu, viņiem raksturīga arī atteikšanās no grēksūdzes. Būtiski ir divi aspekti: pirmkārt, konkrētajā vēsturiskajā periodā šāda attieksme ir pietiekami izplatīta un nav uzskatāma par izņēmumu vai anomāliju, un, otrkārt, tā ir ne tik daudz saistāma ar pakāpenisku virzību uz ateismu un pēcnāves dzīves zinātnisku noraidījumu, cik ar rāmu vienaldzību. Libertīni dodas pretim nāvei ar vieglu prātu, nāve viņos nerada nedz bailes, nedz bijību, tā tiek sagaidīta nevērīgi: „Labākais, kas var notikt ir aiziet to nemaz neapzinoties; aizmirstot, ka nāve vispār pastāv! Tā ir milzu priekšrocība, kas nepiemīt cilvēkam, bet piemīt dzīvniekiem.” (Aries, 1981: 313)